Par visuma bezgalību. Kas sākas tur, kur viss beidzas? Un kā vispār viss var beigties? Par tādām lietām nedomā, jo viss beigsies tad, kad tam tā būs jābūt.
Par to, ka visi nomirs. Lai arī mūsdienās miršana ir kļuvusi mazāka, salīdzinot ar pagātni, tad tas nenozīmē, ka mums ikdienā ir jāgaida sava nāve.
Par bijušajiem partneriem tavas draudzenes seksuālajā dzīvē. Tev ir jākoncentrējas tikai uz tagadni, jo viss kas notiek tagad ir svarīgāks par to, kas notika pagātnē.
Par to, ka tevi neviens neiemīlēs pa īstam. Jā, taisnība, visiem no tevis kaut ko vajag. Naudu, maigumu, idejas, jokus, seksu, patīkamu sarunu, neviens tevi nemīl vienkārši tāpat, tevi mīl tāpēc, ka tu esi.
Par to, ka tev droši vien ir vēzis. Ikviens savā dzīvē domā, ka nomirs no vēža, jo visi var saslimt ar šo slimību.
Par to, ka tev sāp galva, bet īstenībā tā tev nesāp. Vai tev sāp galva vai nesāp, tu sāc atcerēties to brīdi, kad patiešām tev tā sāpēja.
Par to, ka cilvēki ir idioti. Ikdienas dzīvē, visos sociālajos tīklos, televīzijā, avīzē redzot kādus cilvēkus vienmēr tu padomā, ka tas cilvēks ir idiots, bet nevajag par to domāt, jo ikviens cilvēks ir individualitāte.
Par to, kā elpot. Ikviens ir mēģinājis neelpot, bet cilvēkam taču ir jāelpo, lai dzīvotu.
Par to, ka visi politiķi ir āži. Šo sabiedrībā bieži vien nākas dzirdēt.
Par to, ka bērnībā vecāki sodījuši bērnus. Padomā par to, ka citu vecāku tev nebūs.
Par to, kā iet uz tualeti tava meitene. Ja tev nepatīk fizioloģiskās vajadzības, tad šis fakts tev ir ļoti aktuāls, bet mēs visi esam cilvēki, un tas viss ir normāli.
