12 gadus vecais Kostja ubagoja, jo vecmāmiņas pensija ir pārāk neliela. Lietainā dienā viņu ielaida veikalā pasildīties, bet neviens necerēja tik daudz siltuma saņemt pretī!

Tas notika gadu atpakaļ vasarā. Es tolaik strādāju kosmētikas veikalā. Katru dienu novēroju to, kā netālu no veikala sēž pusaugu zēns. Pēc izskata viņam varēja būt ap 12 gadiem – ne vairāk. Viņš prasīja cilvēkiem naudu. Vienu dienu laiks ārā bija briesmīgs – lija, bija auksts un drēgns. Zēns atkal sēdēja un ubagoja, jo pat šāds laiks viņu neapturēja.

Mēs ar kolēģiem nolēmām, ka ieaicināsim viņu iekšā, lai pasildās. Pie reizes pabarojām un padzirdījām viņu. Ziniet, daudzi nievājoši izturas pret ubagiem, jo domā, ka viņi krāpnieki vien ir, taču šis zēns izrādījās ļoti labsirdīgs, draudzīgs un atvērts.

Viņu sauca Kostja. Zēns pastāstīja, ka dzīvo ar omīti, ka tēvs esot aizgājis no ģimenes prom, bet mamma esot mirusi. Viņam esot arī vecākā māsa, bet tā apprecējusies un aizbraukusi uz citu pilsētu. Viņš pie mums nosēdēja līdz pat brīdim, kad veikals vēries ciet. Tad viņš aizgāja mājās.

Jau nākošajā dienā puisēns atkal bija pie veikala durvīm. Rokās puisēnam bija divas bulciņas, sula un saulespuķu sēklu paciņa. Viņš pasveicināja mūs, pasniedzot visu, kas viņam atradās rokās, sacīdams: “Tas ir viss, ko varu jums sniegt kā pateicību.”

Es pati nesaprotu, kā tajā brīdī neapraudājos. Taču kaklā iestrēga varen liels kamols. Uzreiz prātā iezagās vārdi: “Tas, kam ir vismazāk, spēj dot visvairāk.” Tā arī ir.

Lasi vēl: Šis ubagu zēns ar savu labo sirdi līdz asarām aizkustina VISUS! Tev šis jāredz!

Avots: abiem.lv