Tas bija pirms trim gadiem. Es stāvēju pie siltumnīcas un kratīju galvu. Es stādīju labus gurķus, pārbaudītu šķirni, un ražīgus, un ne ātraudzīgus. Man ir pareiza augsne: irdena, silta, kūtsmēsli. Laistīts laicīgi, vēdināts, pat ar mucu biomagnija.
Un tie vienkārši stāv. Nu, es domāju, karājas. Lapas ir ļenganas, stublāji aug jebkur. Zaļojas un zied, bet, kad runa ir par gurķi, viss ir pazudis.
Tas nav mans pirmais gads ar lāpstu. Esmu piedzīvojusi visu: salnu jūnijā un fitoftoru jūlijā. Bet kā tas varēja tā būt, ka viss bija saskaņā ar noteikumiem, un tas nestrādāja? Es to negaidīju. Un tad es atcerējos kādu vecu ierakstu. Un, jāatzīstas, sākumā es to uztvēru kā joku… Bet, kā izrādās, tas bija joks.
Slepena rindiņa mana vectēva piezīmju grāmatiņā
Šķūnī, aiz skrūvju kārbas un vecas laternas, man ir piezīmju grāmatiņa. Dzeltena, ar mēsliem notraipīta, uz vāka – “Novērojumu žurnāls”. Tas ir tas, kurš-kura radinieks glabā piezīmes. Droši vien mans vectēvs. Viņš bija agronoms pēc sirds patikas, es jums saku. Naktīs viņš varēja sēdēt kā alķīmiķis, pilināt pa pilienam un kaut ko murmināt. Tad mēs smējāmies.
Es atvēru piezīmju grāmatiņu, pārlapoju to un uzkāpu uz kādas līkumaini uzrakstītas rindiņas:
Zem ieraksta ir formula. Jods. Alveja. Pelni. Un piebilde: “Visu mēra pa pilieniem, nevis uz aci, neķer roku.” Un vēl piebilde: “Visu mēra pa pilieniem, nevis uz aci, neķer roku.” Kopš tā laika es esmu pārstājusi vicināt roku ar muļķībām. Jo tas, ko es darīju tālāk, burtiski apgāza dobi.
Žagata “aizņemas” spīdīgas lietas — tas ir mīts; ko īsti čiepj spalvainais garnadzis
Kas notiek ar gurķiem pēc virskārtas apliešanas
Un tā. Pirmo mēslošanu veicu no rīta, kamēr saule tikko ir uzlēkusi. Gulta ir nedaudz mitra, augsne nav karsta. Lēju tieši zem saknēm, nelejot uz lapām. Paiet diena, un nekā. Otrais – arī klusums. Bet trešajā…
Atveru siltumnīcu, un es neticu savām acīm. Lapas stāv kā kareivji. Ziedi ir atvērti, it kā aicinātu bites uz kāzām. Un stublāji? Ne uz sāniem, bet stingri uz augšu, it kā tie būtu sapratuši, kur augt. Un galvenais, ka olšūnas nāca blīvā virtenē, katrā mezglā, gandrīz bez izlaidumiem.
Es aizskrienu pēc lejkannas, bet vairs nebaroju. Es tikai apleju to ar siltu ūdeni un klausos. Es klausos lapās. Tās it kā čaukst. Dzīvas, raibas, laimīgas.
Pēc nedēļas izauga pirmie gurķi. Ne iegareni, ne izliekti. Gluži kā attēlā. Kraukšķīgi, smagi. Un tad vēl un vēl.
Pēc trim nedēļām es vairs nenesu spaini, bet gan kasti. Un ziniet, kas ir smieklīgi? Raža bija par 70 % lielāka nekā pagājušajā gadā, ar tādu pašu rūpību. Un galvenais – nekāda mēslojuma no veikala, nekādu “brīnumlīdzekļu”. Tikai pacietība, piezīmju grāmatiņa un 13 pilieni.
Ne maģija, bet precizitāte
Tagad atcerieties, kā man veicās. Nevajag steigties, bet gan izveidot par ieradumu: viss ar mēru, viss ar cieņu.
Paņemiet regulāru glāzi silta ūdens. Ne verdošs ūdens, ne no akas. Temperatūrai jābūt tādai kā svaigam pienam. Tajā:
10 pilieni joda no aptiekas, nav beidzies derīguma termiņš.
1 tējkarote pelnu, vēlams bērza, smalki izsijāti.
2 pilieni alvejas sulas, izspiesti no svaigas, gaļīgas lapas, kas vecāka par 2 gadiem.
To visu uzmanīgi, lēni samaisiet. Ne līdz putām, ne līdz burbuļošanai. Bet it kā tu savam mīļotajam vāri zupu. Pēc tam iegūto šķidrumu ielej 10 litros ūdens. Tas arī viss. Lūk, infūzija. Tas, ko es saucu par “13 pilieniem”.
Lasi vēl: Darbojošs gurķu mēslojums: pietiek vienreiz aplaistīt – lapas nedzeltē un raža bagātīga
Tagad svarīgs punkts: nedomājiet, ka, ja būs vairāk pilienu, tas būs labāk. Es mēģināju. Ar 15 pilieniem joda lapas saritinājās kā salvešu papīrs. Ar 12 efekts ir vājš. Pārbaudīts vairāk nekā vienu reizi. Galvenais noslēpums ir zemāk.
Šķir otru lapu, lai lasītu turpinājumu…..
