Man bija tikai 23 gadi, kad satiku Valdemāru. Man viņš šķita gluži kā sapņu vīrietis: solīds, pašpārliecināts, ar dzīvokli, mašīnu un veiksmīgu biznesu.
38 gadu vecumā viņš izskatījās kā īsts stabilitātes iemiesojums, un es jutos droši viņa tuvumā. 15 gadu vecuma starpība mani nemaz netraucēja. Gluži pretēji, es ticēju, ka nobriedis vīrietis precīzi zina, kā padarīt sievieti laimīgu.
Mēs apprecējāmies gadu pēc iepazīšanās. Kāzas bija vienkārši pasakainas: dārgs restorāns, lieliska līgavas kleita, daudz ziedu un smaidoši viesi. Man likās, ka tagad mana dzīve būs ideāla.
Taču pasaka ātri vien beidzās un iestājās skarbā realitāte.
Valdemārs jau pašā mūsu kopdzīves sākumā paziņoja, ka man vairs nevajag strādāt, jo viņš viens pats var mūs nodrošināt.
No pirmā acu uzmetiena tas izklausījās lieliski. Es patiesi centos būt ideāla sieva: gatavoju vīra iecienītākos ēdienus, gādāju par tīrību mājās un sarūpēju romantiskus vakarus.
Bet jau pēc dažiem laulībā pavadītajiem mēnešiem Valdemārs sāka mainīties…
– Kas šī par kleitu? Vai tev tā ir par mazu vai arī tu īpaši vēlies piesaistīt sev uzmanību?
– Par ko tu runā? Šī ir parasta kleita…
– Parasta? Pārāk īsa! Un vairs tā neģērbies, ja ej ārā viena.
Sākumā vīra greizsirdība man šķita mīļa, pat glaimojoša. Bet drīz vien tā sāka mani burtiski smacēt. Valdemārs man aizliedza valkāt manas mīļākās drēbes, neļāva man bez viņa tikties ar draudzenēm un pastāvīgi pārbaudīja, kur es dodos.
Vakari, ko mēdzām pavadīt kopā, kļuva vienmuļi. Viņš atgriezās no darba noguris, apsēdās pie televizora un pat negribēja runāt. Mani mēģinājumi sarīkot romantiskas vakariņas beidzās ar vilšanos.
Reiz pagatavoju vīra iecienītos steikus, aizdedzu sveces un aicināju viņu kopā pavakariņot.
Valdemārs paziņoja, ka esot paēdis darbā un norādīja, ka manis gatavotā gaļa pēdējā laikā garšojot pēc gumijas…
Un tas tikai sākās…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
