Citreiz, kad es ieteicu doties uz restorānu vai kopā pastaigāties, viņš man vienkārši atteica:
– Vai tu nesaproti, kā es nogurstu darbā? Ja vēlies, pasūti ēdienu uz mājām.
Katrs viņa atteikums man bija trieciens. Gribēju izbaudīt jaunību, pastaigāties, socializēties, bet tā vietā mājās jutos gluži kā ieslēgta būrī. Kādu dienu es vairs neizturēju un pateicu visu:
– Valdemār, tā vairs nevar turpināties. Es esmu jaunāka par tevi, es gribu izbaudīt dzīvi, doties uz pasākumiem, pavadīt laiku kopā!
– Tev jau ir 30, laiks nomierināties. Un bērnus mums nevajag. Man jau ir dēls no pirmās laulības, ar to pietiek.
Vīra vienaldzība un kategoriskā atteikšanās no bērniem bija pēdējais piliens manā pacietības kausā. Es sapratu, ka manus sapņus par laimīgu laulību ir sagrāvusi skarbā realitāte.
Izmisumā zvanīju mammai, bet viņas atbilde mani neapmierināja:
– Meitiņ, es taču tevi brīdināju. Vecāks vīrietis ne vienmēr nozīmē uzticamību un laimi.
– Bet ko man tagad darīt? Es vienkārši gribēju normālu dzīvi…
– Lēmums jāpieņem tev. Bet atceries: jaunība ir tavs laiks. Neļauj nevienam izlemt tavā vietā.
Šie vārdi man lika aizdomāties.
Es sāku saprast, ka mana un Valdemāra laulības dzīve nav partnerattiecības, bet gan diktatūra. Un tagad mani moka jautājums: vai ir iespējams piespiest otru cilvēku mainīties? Un vai ir vērts to darīt, ja tavi sapņi jau ir iznīcināti?
Es paskatos uz Valdemāru un jautāju sev: vai mums ir kopīga nākotne, ja mums pat nav kopīgas tagadnes?
Bet ko tu domā par šo stāstu? Kā, tavuprāt, jaunajai sievietei vajadzētu rīkoties? Priecāsimies, ja paudīsi savu viedokli komentāros! Ja tev šķita interesants šis stāsts, atzīmē to ar “patīk” un dalies sociālajos tīklos!
