Man bija tikai 23 gadi, kad pirmo reizi sastapu Valdemāru. Viņš man šķita kā īsts sapņu vīrietis — solīds, pārliecināts par sevi, ar savu dzīvokli, mašīnu un veiksmīgu biznesu.
Tobrīd viņam bija 38 gadi, un viņa stāja izstaroja mieru un stabilitāti. Es jutos droša un pasargāta viņa tuvumā, it kā viņš spētu atrisināt jebkuru problēmu. Mūsu 15 gadu vecuma starpība mani nebūt netraucēja. Gluži otrādi — es pat uzskatīju, ka nobriedis vīrietis labāk saprot dzīvi un zina, kā padarīt sievieti patiesi laimīgu.
Mēs apprecējāmies gadu pēc iepazīšanās. Kāzas bija vienkārši pasakainas: dārgs restorāns, lieliska līgavas kleita, daudz ziedu un smaidoši viesi. Man likās, ka tagad mana dzīve būs ideāla.
Taču pasaka ātri vien beidzās un iestājās skarbā realitāte.
Valdemārs jau pašā mūsu kopdzīves sākumā paziņoja, ka man vairs nevajag strādāt, jo viņš viens pats var mūs nodrošināt.
No pirmā acu uzmetiena tas izklausījās lieliski. Es patiesi centos būt ideāla sieva: gatavoju vīra iecienītākos ēdienus, gādāju par tīrību mājās un sarūpēju romantiskus vakarus.
Bet jau pēc dažiem laulībā pavadītajiem mēnešiem Valdemārs sāka mainīties…
– Kas šī par kleitu? Vai tev tā ir par mazu vai arī tu īpaši vēlies piesaistīt sev uzmanību?
– Par ko tu runā? Šī ir parasta kleita…
– Parasta? Pārāk īsa! Un vairs tā neģērbies, ja ej ārā viena.
Sākumā vīra greizsirdība man šķita mīļa, pat glaimojoša. Bet drīz vien tā sāka mani burtiski smacēt. Valdemārs man aizliedza valkāt manas mīļākās drēbes, neļāva man bez viņa tikties ar draudzenēm un pastāvīgi pārbaudīja, kur es dodos.
Vakari, ko mēdzām pavadīt kopā, kļuva vienmuļi. Viņš atgriezās no darba noguris, apsēdās pie televizora un pat negribēja runāt. Mani mēģinājumi sarīkot romantiskas vakariņas beidzās ar vilšanos.
Reiz pagatavoju vīra iecienītos steikus, aizdedzu sveces un aicināju viņu kopā pavakariņot.
Valdemārs paziņoja, ka esot paēdis darbā un norādīja, ka manis gatavotā gaļa pēdējā laikā garšojot pēc gumijas…
Un tas tikai sākās…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
Citreiz, kad es ieteicu doties uz restorānu vai kopā pastaigāties, viņš man vienkārši atteica:
– Vai tu nesaproti, kā es nogurstu darbā? Ja vēlies, pasūti ēdienu uz mājām.
Katrs viņa atteikums man bija trieciens. Gribēju izbaudīt jaunību, pastaigāties, socializēties, bet tā vietā mājās jutos gluži kā ieslēgta būrī. Kādu dienu es vairs neizturēju un pateicu visu:
– Valdemār, tā vairs nevar turpināties. Es esmu jaunāka par tevi, es gribu izbaudīt dzīvi, doties uz pasākumiem, pavadīt laiku kopā!
– Tev jau ir 30, laiks nomierināties. Un bērnus mums nevajag. Man jau ir dēls no pirmās laulības, ar to pietiek.
Vīra vienaldzība un kategoriskā atteikšanās no bērniem bija pēdējais piliens manā pacietības kausā. Es sapratu, ka manus sapņus par laimīgu laulību ir sagrāvusi skarbā realitāte.
Izmisumā zvanīju mammai, bet viņas atbilde mani neapmierināja:
– Meitiņ, es taču tevi brīdināju. Vecāks vīrietis ne vienmēr nozīmē uzticamību un laimi.
– Bet ko man tagad darīt? Es vienkārši gribēju normālu dzīvi…
– Lēmums jāpieņem tev. Bet atceries: jaunība ir tavs laiks. Neļauj nevienam izlemt tavā vietā.
Šie vārdi man lika aizdomāties.
Es sāku saprast, ka mana un Valdemāra laulības dzīve nav partnerattiecības, bet gan diktatūra. Un tagad mani moka jautājums: vai ir iespējams piespiest otru cilvēku mainīties? Un vai ir vērts to darīt, ja tavi sapņi jau ir iznīcināti?
Es paskatos uz Valdemāru un jautāju sev: vai mums ir kopīga nākotne, ja mums pat nav kopīgas tagadnes?
Bet ko tu domā par šo stāstu? Kā, tavuprāt, jaunajai sievietei vajadzētu rīkoties? Priecāsimies, ja paudīsi savu viedokli komentāros! Ja tev šķita interesants šis stāsts, atzīmē to ar “patīk” un dalies sociālajos tīklos!
