Negaidīti Aņa iegādājās mašīnu. Tas bija jauns un dārgs auto. Ieguva tiesības un sēdās pie stūres. Pati veda un brauca pakaļ savai meitai. Svešus bērnus savā mašīnā neņēma. Sacīja: es vēl pagaidām neesmu pieredzējis šoferis, kamēr mācos, nevienu neņemšu. Nu to var saprast.
Tā aizritēja gads. Aņa ieguva pieredzi, jau pārliecinoši jutās pie stūres. Vēl vairāk, līdz skolai bija jābrauc ne vairāk kā desmit minūtes. Sāka vadāt uz skolu tos bērnus, ar kuriem sadraudzējās viņas meita, un arī vest atpakaļ. Kāpēc vest vēl kaimiņu meitu? Padomā, mīnus trīsdesmit un uz ielas salas! Pati taču aizies, nav jau pieci gadi meitenei.
LASI VĒL: 47 gadu vecumā esmu nomocījusies. Tāda sajūta, ka man ir 74. Gribu pensijā
Aņa sāka aktīvi izmantot mašīnu un zaudēja modrību. Nokļuva autoavārijā. Auto remontā, pašai kājas trauma, guļ slimnīcā. Atbrauca viņas māte, dzīvo pie viņiem mājās un rūpējas par mazmeitu. Vienā reizē viņa pienāk pie Taņas un saka:
“Lūdzu, paņem Katrīnu uz skolu kopā ar sevi. Par benzīnu naudu atdosim. Viņas tēvs agri brauc uz darbu, bet es ļoti pārdzīvoju, baidos laist vienu.”
Taņa sāka vadāt abas meitenes uz nodarbībām. Un kas par to, ka vairs nav tuvas draudzenes, tāpat uz skolu pa vienu ceļu jābrauc. Bet mājās viņas kopā nāk kājām. Jūlija jau ir pieradusi viena nākt, bet Katrīna baidās, jo vienmēr mamma viņu vadāja. Tad nu viņas abas tagad iet kopā pa ceļu mājās.
[…] 2 gadus vedu kaimiņu meitu uz skolu. Kā man rezultātā pateicās viņas māte […]