Tagad, kad pavasaris Purvciema pagalmos kļūst arvien jūtamāks un tulpes vāzē jau sāk vīst, gaisotne mūsu mājās ir kļuvusi smaga. Valdis atgriezās, taču viņš vairs nav tas cilvēks, kuru pazinu divdesmit gadus.
Viņš joprojām iet uz darbu un noliek naudu uz galda, taču viņa skatiens ir kļuvis atsvešināts. Visgrūtāk ir noskatīties uz to, kā viņš tagad izturas pret Mārtiņu.
Mārtiņš par DNS testu neko nezina. Mēs ar Valdi vienojāmies, ka vismaz līdz tehnikuma beigšanai mēs viņam patiesību neteiksim. Taču dēls nav muļķis – viņš jūt, ka attiecības ir fundamentāli salūzušas.
Viņš redz, ka tētis vairs nepasauc viņu palīgā skrūvēt mašīnu, neinteresējas par praksi un vairs nesmejas par viņa jokiem.
Vakar Mārtiņš ienāca virtuvē pavisam nomākts.
— Mammu, kas notiek ar tēti? — viņš klusu pajautāja. — Es viņam gribēju parādīt, ka esmu sarunājis savu pirmo darba vietu, bet viņš pat nepaskatījās uz mani. Tikai noteica “skaidrs” un aizgāja uz balkonu smēķēt. Es viņu esmu kaut kā aizvainojis?
Man bija smagi viņā skatīties. Es dēlu apskāvu un kārtējo reizi sameloju.
— Nē, dēls, viņam vienkārši ir grūts laiks servisā. Pavasarī visiem jāsagatavo tehnika sezonai, viņš ir vienkārši pārguris.
Vai patiesība tiešām padara brīvu?
Es redzu, kā Valdis cīnās ar sevi katru reizi, kad Mārtiņš ienāk telpā. Viņš cenšas būt pieklājīgs, bet viņa acīs vairs nav siltuma.
Tajā pašā laikā pret jaunāko dēlu Robertu viņš ir kļuvis vēl uzmanīgāks, it kā mēģinot kompensēt pēkšņi radušos tukšumu. Šī nevienlīdzība sāk radīt plaisas arī starp abiem brāļiem, kuri līdz šim bija labākie draugi.
Tagad, sēžot virtuvē viena pati un vērojot, kā pavasara saule iespīd logā, es domāju par to, vai šī skaidrība tiešām bija tā vērta. Valdis ieguva savu atbildi, bet ko viņš ieguva pretī? Šaubas ir pazudušas, taču to vietā ir palicis milzīgs tukšums.
Mēs joprojām dzīvojam zem viena jumta un skaitāmies “ģimene”, bet katrs vakars atgādina, cik trausls ir bijis viss, ko mēs gadiem būvējām.
Es tikai ceru, ka laiks spēs mazināt šīs sāpes un Valdis atkal spēs saskatīt Mārtiņā to pašu dēlu, kuru viņš mīlēja astoņpadsmit gadus.
Jo galu galā – vai tēvs ir tas, kura gēni sakrīt uz papīra, vai tas, kurš bija blakus ik uz soļa, kad tu mācījies staigāt un iepazini pasauli?
