Elēna vienmēr lepojās ar to, ka ir tālbraucēja sieva. Divdesmit gadus viņa pavadīja un sagaidīja Andri, kamēr viss atklājās…
Viņa forma, kas smaržoja pēc dīzeļdegvielas, bija tikpat neatņemama viņu dzīvokļa sastāvdaļa kā vecais fikuss pie loga. Bet tagad formas mājās nebija. Andris bija “reisā”. Viņš nebija zvanījis jau trīs dienas.
Parasti viņa neuztraucās – sakari mežā ir kaprīza lieta. Taču pēdējā sarunā, pirms nedēļas, viņš sūdzējās ka neesot labi. “Spiediens, Elēn, laikapstākļi,” viņš teica aizsmakušā balsī. Trauksme, ko viņa dzenāja prom no sevis, pienāca pārāk tuvu. Šajā dzīvoklī vienmēr kaut kas nebija kārtībā, kad viņš aizkavējās.
Roka pati sniedzās pēc telefona. Viņai bija uzņēmuma numurs, kurā viņš bija reģistrēts – to publiski neatklāšu. Divdesmit gadu laikā viņa tur nebija zvanījusi ne reizi. Andrim nepatika, ka viņu “traucē sīkumu dēļ”.
— J, lūdzu, — atbildēja nogurusi vīrieša balss.
— Labdien, es… es atvainojos. Esmu Andra Valtera sieva. Viņš ir reisā… Es tikai gribēju uzzināt, vai viss ir kārtībā? Viņš nav zvanījis trīs dienas.
— Kuru? — balsī iezagās pārsteigums.
— Andri Valteru.
Otrā klausules galā smagi nopūtās.
— Sieviete, jūs kaut ko esat sajaukusi. Mums nav tāda darbinieka.
— Kā nav? — nočukstēja Elēna. — Viņš divdesmit gadus ir pie jums…
— Minūti. Paskatīšos datubāzē. Uzvārds?
— Valters.
Bija dzirdams, kā vīrietis sit pa taustiņiem.
— Tā… Andris Valters. Patiešām, bija pie mums. Tikai…
Dispečers apklusa.
— Kas “tikai”? — jautāja Elēna, jūtot, ka grīda slīd no zem kājām.
— Andris Valters pēc paša vēlēšanās tika atlaists pirms divdesmit gadiem. Tieši pirms divdesmit gadiem un trim mēnešiem.
Klausule lēnām sāka slīdēt ārā no viņas atslābušās rokas. Divdesmit. Gadi. Elēna apsēdās uz krēsla priekšnamā. Un kā ar naudu? Pārskaitījumiem? Viņa stāstiem par vētrām un slidenajiem ceļiem? Viņš aizbrauca ik pēc pusgada. “Reisā, Elēn.” Viņas vīrs devās “reisos”. Kur? Divdesmit gadus viņš kaut kur devās.
Viņa piecēlās kā sapnī. Iegāja istabā. Lūk, viņa galds. Vecs, smags, no tumša koka. Viņš to sauca par “kapteiņa galdu”. Tas vienmēr bija aizslēgts. “Personīgā telpa, Elēn. Dokumenti. Kartes.” Viņa divdesmit gadus bija “tālbraucēja sieva”. Viņa cienīja viņa personīgo telpu.
Tagad viņa piegāja pie galda. Pastiepās pēc vāzītes augšējā plauktā. Pacēla to. Tur, putekļos, gulēja maza atslēdziņa. “Atslēga ārkārtas gadījumiem,” viņš smējās. Viņa ievietoja atslēgu atslēgas caurumā. Slēdzene nočaukstēja. No atvilktnes smaržoja pēc veca papīra un vēl kaut kā… sveša. Augšējā atvilktne bija tukša. Pāris vecu rēķinu. Viņa izvilka apakšējo. Dziļa, slēpta.
Un tur…
Tur gulēja fotogrāfiju paciņa, sasietas ar aptiekas gumiju. Lēts telefons. Un veca piezīmju grāmatiņa plaisātā dermatīna vāciņā. Viņa izvilka fotogrāfijas. Lūk, Andris. Viņas Andris. Viņš stāvēja, apkampis kādu tumšmatainu sievieti, un smaidīja tā, kā nekad nebija smaidījis viņai. Sievietei rokās sēdēja mazs bērns.
Aizmugurē ar nevienmērīgu rokrakstu bija uzrakstīts: “Dēliņam Gustavam 1 gadiņš.” Fotogrāfija bija svaiga. Glancēta. Elēna pārlūkoja pārējās. Andris uz kādas mājas fona. Andris ar to pašu sievieti un vecāku zēnu. Andris tur rokās… vēl vienu zīdaini. Elēna apsēdās uz grīdas. Viņa paņēma rokās telefonu. Ieslēdza. Paroli tas neprasīja. Kontakti. Saraksts bija īss.
“Elēna (sieva Liepājā)”.
“Zane (sieva Valmierā)”.
“Katrīna (Rīga)”.
Trīs īsas rindiņas. Viņa atvēra piezīmju grāmatiņu. Tas nebija parasts žurnāls. Tas bija grāmatvedības žurnāls. Viņa roka. Akurāts, oficiāls rokraksts. Elēna paskatījās uz kalendāru pie sienas. Bija maija beigas. Saskaņā ar grafiku viņam vajadzēja būt Itālijā. Viņa atkal satvēra podziņtelefonu. Pēdējie zvani.
“Zane (sieva Valmiera)” — pirms 5 dienām. 20 neatbildēti.
“Katrīna (Rīga)” — pirms 3 dienām. 10 neatbildēti.
Grafiks salūza. Viņš neaizbrauca uz Itāliju. Viņš palika Valmierā. Elēna piecēlās. Viņa vairs nebija tālbraucēja sieva. Viņa bija vienīgā, kas nezināja, kur viņš ir. Divdesmit gadus viņa gaidīja viņu no “reisiem”. Pietiek. Elēna atvēra skapi un izņēma savu ceļojumu somu. Viņa paskatījās uz savu mājas halātu. Novilka to. Uzvilka stingru kleitu. Viņa piegāja pie spoguļa. Uz viņu skatījās padzīvojusi, nogurusi sieviete.
Viņa paņēma telefonu. Atvēra “Elēna (sieva Liepāja)” un izdzēsa vārdu “sieva”. Vilciens vilkās, šķiet, mūžību. Pēc tam pārsēšanās, un atkal riteņu klaboņa. Elēna negulēja. Viņa sēdēja sānu plauktā pie loga. Viņa vēroja, kā viņas aukstās, ierastās ainavas nomaina sveši, saules pielieti lauki. Rokā viņa cieši turēja to telefonu. Tas bija viņas vienīgais kompass šajā jaunajā realitātē.
Viņa ieradās agri no rīta. Pilsēta apdullināja viņu ar karstumu, putekļiem un kņadu. Viņa zvanīja uz 113 tieši no Andra telefona.
— Labdien. Es meklēju vīru. Andris Valters. Viņš… viņam vajadzēja būt pie jums, pirms piecām vai sešām dienām. Es nevaru sazvanīt.
Viņa runāja vienmērīgi.
— Minūti, — atbildēja otrā galā. — Jā, bija izsaukums. Pirms piecām dienām. A.V., Piecdesmit pieci gadi.
— Kur? — viņa jautāja, ieķērusies klausulē.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
