Taksometrs traucās pa ielām, kuras viņa nepazina.
— Jūs kas esat?
— Es… sieva.
— Apmeklējuma stundas ir beigušās.
— Es braucu visu dienu. Lūdzu.
Sieviete nopūtās.
— Trešais stāvs, pa kreisi. Tikai tur viņam jau sēž sieva. Zane. Nezinu, kā jūs…
— Es zinu. Paldies.
Elēna uzkāpa pa kāpnēm. Kājas bija kā vate, bet viņa gāja. Koridorā, uz cieta soliņa, sēdēja sieviete. Tā pati, tumšmatainā, no fotogrāfijām. Viņa bija jaunāka par Elēnu gadiem desmit, bet tagad izskatījās nomocīta. Blakus viņai stāvēja termoss. Viņa pacēla uz Elēnu acis. Elēna piegāja un apsēdās blakus. Viņas klusēja.
— Kā viņš? — jautāja Elēna.
Sieviete nodrebēja, izdzirdot viņas balsi. Viņa uzmanīgi paskatījās uz Elēnu. Uz viņas stingro kleitu, uz ceļojumu somu pie kājām.
— Jūs… kas esat? — viņa nočukstēja.
— Esmu Elēna.
— Es zināju, ka tu esi, — viņa teica. — Viņš teica, ka tu… esi kā māsa. Ka sen jau nekas vairs nav.
— Viņš man teica, ka dodas reisā, — vienmērīgi atbildēja Elēna.
— Reisā? — Zane rūgti pasmaidīja. — Viņš devās “komandējumā”. Tā viņš to sauca.
— Par ko viņš strādāja? — jautāja Elēna.
— Viņš bija… regulētājs. Gandrīz galvenais. Auto daļu veikalā. Ļoti labi pelnīja. Bija neaizstājams.
Divdesmit gadi. Divdesmit gadus viņas “tālbraucējs”. — Viņš atbrauca pirms trim nedēļām, — turpināja Zane. — Teica, no tevis. “Atritinājies”. Bet pirms piecām dienām… Tieši mājās.
Viņas atkal apklusa. Divas sievietes pie durvīm. Pēkšņi Elēnas kabatā, viņas somā, sazvanījās telefons. Tas pats, telefons. Zane nodrebēja no pazīstamās skaņas. Elēna to izvilka. Ekrānā spīdēja: “Katrīna (Rīga)”.
— Tas… — nočukstēja Zane, atpazīstot aparātu. — Tas ir viņa?
Elēna pamāja.
— Katrīna no Rīgas, — teica Elēna, skatoties ekrānā. — Zvana bez apstājas.
— Viņš arī viņai… arī? — Zane paskatījās uz Elēnu.
Elēna pamāja.
— Tā ir… viņa pirmā. Pirms manis. No viņas viņš aizgāja pie manis, — nočukstēja Zane. — Un pēc tam… pēc tam, acīmredzot, arī no manis sāka iet “reisā”.
Elēna paskatījās uz durvīm.
— Un viņa zina, ka viņš ir šeit?
— Nē. Viņš viņai teica, ka… ir reisā.
Telefons Elēnas rokā atkal sāka zvanīt.
Zane skatījās uz Elēnu.
Elēna nospieda zaļo pogu.
— Klausos.
Otrā klausules galā atskanēja prasīga sievietes balss.
— Andri, tu esi pilnīgi aptraucies? Kāpēc tu neatbildi? Kur ir nauda?
— Tas nav Andris, — lēnām teica Elēna.
Klausulē iezagās spriedze.
— Bet kas? — balss kļuva aizdomīga.
— Mani sauc Elēna. Esmu no Liepājas.
Sieviete otrā klausules galā atausa.
— Tā… tā esi… tu?! — Katrīna, šķiet, apsēdās. — Viņš… viņš ir pie tevis? Viņš taču ir reisā!
— Viņš nav reisā, Katrīn, — teica Elēna. — Viņš nekad nav bijis reisā.
— Kā tas?
Elēna runāja sausiem, precīziem faktiem. Katrīna klusēja.
— Es… es nesapratu, — viņa beidzot teica. — Viņš taču… Bet tu… tu visu zināji?
— Es uzzināju pirms dienas, — atbildēja Elēna. — Kad piezvanīju uz viņa uzņēmumu. Kurā viņš nestrādā divdesmit gadus.
— Divdesmit?! — iesaucās Katrīna. — Viņš man teica, ka no tevis pirms desmit gadiem…
Zane, kas sēdēja blakus, ierāva galvu plecos.
— Un man viņš teica, ka no tevis, — klusi teica Zane klausulē.
Iestājās gara pauze. Trīs sievietes, kuras saistīja viens vīrietis, pirmo reizi atradās vienā… telpā.
— Ak dievs, — nočukstēja Katrīna. — Tātad viņš… viņš taču…
— Viņš strādāja par šoferi, — teica Zane.
Elēna aizvēra acis. Mazbērni. Lūk, arī mazbērni. Viņas pašas dēls, arī pieaudzis, bet Andrim bija mazdēls.
— Vai viņš vismaz… redzēja viņu? — jautāja Elēna.
— Vienu reizi! — teica Katrīna klausulē. — Maijā.
Elēna pārtrauca sarunu. Katrīnas telefons apklusa. Viņš palika. Viņš palika ar viņām visām. Un tagad viņām nācās tikt galā ar to, ko viņš atstāja krastā. Elēna piecēlās. Paņēma savu somu. Viņa atstāja viņu sēžam un aizgāja. Viņa iekāpa taksometrā un devās uz dzelzceļa staciju. Viņa atgriezās savā dzīvoklī. Dzīvoklis bija pilns ar viņa mantām. Viņa sporta bikses, ko viņš uzvilka, atbraucot. Viņa grāmatas. Elēna atvēra skapi.
Viņa metodiski salika visu lielā, vecā čemodānā. Fotogrāfijas rāmjos. Viņa aiznesa šo čemodānu pie atkritumu tvertnēm. Neatstāja blakus, bet iebāza tieši konteinerā. Atgriezās mājās. Dzīvoklī kļuva tukšs, bet kaut kā… vieglāk. Viņa uzvārīja tēju un apsēdās pie loga. Pirmo reizi divdesmit gados viņa negaidīja.
Atskanēja zvans. Viņa pacēla klausuli.
— Klausos.
— Elēna? — klausulē bija sveša, lietišķa sievietes balss. — Jūs traucē no bankas.
— Es jūs nepazīstu.
— Toties mēs pazīstam jūs, Elēna. Mēs nevaram sazināties ar Andri Valteru. Uz viņa numuru atbild kāda nelaipna sieviete.
— Andris Valters ir prom — viņa teica vienmērīgi.
— Mūs tas maz uztrauc, — atcirta balss. — Viņam ir kredīta maksājumu kavējums. Liela kredīta.
— Es neņēmu kredītus, — teica Elēna.
— Jūs ne. Bet viņš – jā. Biznesa attīstībai. Viņš to ņēma pret ķīlu… — balss uz brīdi apklusa, pārbaudot datus, — … pret dzīvokļa ķīlu. Un kā galvotājs…
Elēna klusēja.
— Kā galvotājs, Elēna, stājāties jūs. Jūsu dzīvoklis tagad arī ir šī parāda nodrošinājums.
Klausule otro reizi nedēļas laikā sāka izslīdēt no viņas rokas.
— Mums ir visi dokumenti, — auksti teica balss. — Ģenerālpilnvara no jūsu vārda, notariāli apstiprināta.
Acīmredzot, pirms viena no “reisiem”. Elēna paskatījās uz savu fikusu. Viņas vīrs devās “reisos” divdesmit gadus. Un tikai tagad viņa saprata, ka viņš ne tikai…
