20 gadus strādāju Spānijā – tikai nesen uzzināju, kā Latvijā tika izmantota mana sūtītā nauda

Mani sauc Elvīra, un jau divdesmit gadus strādāju Spānijā. Tāpat kā daudzas sievietes no Latvijas, savulaik devos uz ārzemēm, jo dzimtenē nespēju nopelnīt pietiekami, lai nodrošinātu sev un savai ģimenei cienīgu dzīvi.

Vīrs mani pameta jau sen, tāpēc manas prombūtnes laikā par meitiņu Ritu rūpējās mana vecākā māsa Anna un mamma, kura pavisam nesen devās mūžībā.

Man paveicās – Valensijā, pilsētā Spānijas austrumos pie Vidusjūras, atradu labu darbu un ieguvu daudz draudzeņu, arī latvietes. Ar laiku lieliski apguvu spāņu valodu. Negribu, lai mani pārprot, taču, salīdzinot dzīves līmeni Latvijā un Spānijā, es izvēlos otro.

Gadu gaitā esmu pieradusi pie šīs valsts, tās cilvēkiem un tradīcijām, un pat plānoju palikt šeit uz visiem laikiem. Turklāt Valensijā satiku savu otro vīru, Damjanu, un kopā mēs šobrīd dzīvojam laimīgu dzīvi.

Tomēr nekad neaizmirsu savu ģimeni Latvijā. Regulāri sūtīju naudu, pārtiku un apģērbu. Samaksāju par meitas kāzām, kā arī uzdāvināju viņas ģimenei trīsistabu dzīvokli ar kvalitatīvu remontu, daļu mēbeļu piegādājot no Spānijas. Arī māsai vienmēr sarūpēju dažādus labumus — kafiju, graudaugus, sviestu, saldumus, sieru un konservus. Pakas gan bija smagas, tāpēc palūdzu Ritai tās nogādāt tantei, jo Annai ir muguras problēmas.

Nesen ierados Latvijā apciemot savus tuviniekus. Savācu lielu maisu ar dāvanām un nopirku konfektes mazbērniem. Mantu bija tik daudz, ka ar grūtībām aiztaisīju kofera rāvējslēdzēju. Biju domājusi, ka uz robežas varētu radīt problēmas, jo vedu daudz lietu, bet viss noritēja gludi.

Rīgas lidostā mani sagaidīja meita un viņas vīrs. Mazbērni lēkāja no prieka, ieraugot mani, un saņēma lielāko daļu dāvanu.

Nākamajā dienā nolēmu apmeklēt baznīcu, bet pēc tam devos ciemos pie māsu Annas. Biju sarūpējusi viņai ciema kukuli, taču viņa mani sagaidīja atturīgi, it kā nebūtu priecīga mani redzēt.

— Kāpēc tu tā uz mani skaties? Es tev atnesu šokolādi, kafiju, makaronus un labu vīnu. Un vēl dažas lietas, kas tev domātas, palikušas mājās.

— Kāpēc tu domā, ka man tas viss ir vajadzīgs? Tu esi kā Spānijas karaliene! Atved kaut kādu niecīgu kafijas un makaronu paku. Bet es tavu bērnu audzināju 20 gadus!

— Vai tu esi uz mani apvainojusies? Varbūt es kaut ko izdarīju nepareizi?

— Vai esi aizmirsusi? Mūsu pilsētā vairākas stundas nebija elektrības, es pat nevarēju pagatavot ēdienu, staigāju ar sveci. Un tava Rita man atteicās dot naudu ģeneratoram!

 

Es apstulbu. Meita man par to neko nebija teikusi. Izņēmu visu skaidro naudu, kas man bija, un noliku to māsai uz galda.

— Lūk, šeit ir viss, kas man ir. Rīt atvedīšu vēl 500 eiro.

— Man šīs tavas dāvanas vairs nav nepieciešamas. Es pati tiku galā un pat ietaupīju naudu ģeneratoram. Bet tavus saldumus un vīnu es negribu. Jau gadu no tevis neko neesmu saņēmusi, bet tava Rita vienmēr lepojas, ka tu viņai sūti gardumus.

— Bet es taču sūtīju arī tev!

— Beidz melot, māsiņ. Labāk ej mājās un nebojā man garastāvokli.

 

Es gandrīz nespēju valdīt emocijas. Mana vecākā māsa bija tik dusmīga, ka izdzina mani no mājas.

Tajā pašā dienā devos pie meitas, lai noskaidrotu visu, kā īsti ir:

 

— Tante Anna teica, ka bija ieradusies pie tevis pēc naudas. Ceru, ka iedevi viņai kaut nedaudz līdzekļu ģeneratoram?

— Protams, nē. Mammu, es tobrīd nopirku bērniem ziemas zābakus un jakas. Ģeneratori man nešķita svarīgi.

 

— Tante arī teica, ka tu neesi viņai nogādājusi tos produktus, ko es viņai sūtīju.

— Mammu, es taču nevēlos vazāties pa visu pilsētu tikai kafijas un makaronu pakas dēļ!

Izrādījās, ka veselu gadu meita nebija piegādājusi manis sarūpētos produktus māsai un pat nebija viņu apciemojusi. Viss pārtikas un naudas daudzums tika pievārēts viņas paša labumam.

Visvairāk nepatīkami bija tas, ka Anna domāja, ka esmu par šo rīcību zinājusi. Taču Rita nekad nesniedza paskaidrojumus par to, kur un kam bija izlietota manis sūtītā nauda un produkti.

 

Man pat nebija ne mazākās aizdomas, ka mana meita izturēsies pret tanti tik nejauki. Tagad es nezinu, kā salīgt mieru ar Annu — viņa neceļ klausuli, nevēlas runāt un neierodas ciemos.

Varbūt tev ir kāds ieteikums šai izmisušajai sievietei? Raksti komentāros! Ja šis raksts tev šķita interesants, atzīmē to ar emocijzīmi un dalies sociālajos tīklos!