2015. gada vasara mazā ciemā, Valmieras novadā, izrādījās neparasti karsta un skaidra. Tajā dienā viss bija kā parasti
Gaiss virs laukiem viļņojās no tveices, bet vakaros debesis kļuva milzīgas un zeltainas, iekrāsojot visu siltās, medainās krāsās. Tajā dienā viss bija kā parasti: no lauka, ar zvanu šķindoņu un govju maušanu, dzina mājās ganāmpulku, pa ielu ar rēkoņu aiztraucās uz motocikliem vietējie puišeļi, bet kaut kur tālumā rūca traktors, pabeidzot ražas novākšanu.
Vakars solījās būt karsts gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Lauku klubā, kas smaržoja pēc nokrāsotām grīdām un vecām aizkaru mežģīnēm, jau pulcējās meitenes.
Nelda, Lāsma, Santa un Katrīna — visa vietējā jaunatne. Grabināja tumbiņa, tika klāts galds ar limonādi un čipsiem, garastāvoklis bija pacilāts. Bija sarunāts, ka atbrauks puiši no kaimiņu ciema — Kārlis, Viesturs un viņu draugi. Norunāja tikties ap deviņiem.
Deviņos puišu nebija. Desmitos — arī ne. Meitenes zvanīja — abonents ārpus zonas. Nolēma, ka motocikli salūzuši vai kaut kur iestrēguši, pasmējās, taču noskaņojums jau bija sabojāts. Bet puiši tajā laikā bija jau vispār bez noskaņojuma smieties. Viņi nolēma saīsināt ceļu caur veco mežu, lai nebrauktu piecpadsmit kilometrus pa apkārtceļu.
Ceļš tur bija izbraukāts, lai gan šaurs. Kārlis brauca pirmais ar savu «rolleri», aiz viņa — Viesturs ar pasažieri uz «baika». Saule jau rietēja, metot garas, slīpas ēnas. No meža vilka vēsums, smaržoja pēc skujām un trūdošām lapām. Tieši tad viņi ievēroja klusumu. Pilnīgu, absolūtu.
It kā kāds būtu izslēdzis skaņu visai pasaulei.
Apklusa putni, vairs nečirkstēja sienāži. Pat viņu motociklu rūkoņa šķita apslāpēta, it kā to iesūktu bieza pelēka vate.
– Kaut kā dīvaini, – noteica Viesturs, noslāpējot motoru.
– Tev no vakardienas ballītes šodien viss šķiet dīvains! – atbildēja Kārlis, bet arī viņam bija neomulīgi.
Kā panākt, lai “mūžīgais astē sēdētājs” ievērotu distanci starp automašīnām
Kāpēc pieredzējuši autovadītāji vienmēr izkāpj no automašīnas, ja viņus aptur inspektors
Mežs kļuva arvien blīvāks. Lukturu gaisma, parasti spoža, tagad knapi lauzās cauri duļķainam gaisa slānim, kaut miglas nebija. Gaiss kļuva auksts, rudenīgi ass. Un tad Viesturs, kas brauca aizmugurē, pirmais to ieraudzīja. Starp priežu stumbriem, kādos piecdesmit metros no takas pa labi, stāvēja figūra. Augsta, kalsna, nepierasti kalsna.
Tā bija tumšāka par pašu meža tumsu, it kā izgriezta no nakts gabala. Un neticami augsta — apmēram divreiz garāka par parastu cilvēku.
Seju nevarēja saskatīt, tikai sajuta tukšumu un ledainu skatienu no turienes, kur tai vajadzēja būt.
Lasi vēl: Tikai 300 grami maltās gaļas un vesela kaudze veselīgu kotlešu uz galda; Pastāstīšu kā pagatavot
– Kārli! – iesaucās Viesturs, bet balss pārgāja čukstā.
Kārlis, pagriezies, arī ieraudzīja…
Turpinājumu lasi otrajā lapā
