Ledains vilnis, pirmatnējs un neizskaidrojams, apstādināja viņus. Figūra nekustējās, tikai stāvēja un vēroja.
Bet pēc tam — tā parādījās kreisajā pusē. Tāda pati. Un vēl viena — tieši priekšā, tālumā, bloķējot ceļu. Viņas negāja, viņas vienkārši parādījās no tumsas starp kokiem.
Motocikli noslāpa. Vienlaicīgi. It kā pēc komandas. Elektrība pilnībā atteica, pat lukturi nedarbojās. Absolūtā, dīvainā klusumā viņi dzirdēja tikai savu trakojošo domu dārdoņu. Viņi tā sēdēja, nekustoties, varbūt minūti, varbūt stundu. Laikam zuda jēga. Aukstums caururbās līdz pēdējam. Viņi neredzēja, ka figūras kustētos, bet juta — tās bija tuvāk. Tās ielenca viņus.
Bez skaņas, bez formas, bet neizbēgami. Salūza. Sajuka. Vienalga. Svarīgākais — bija jābēg. Atstājuši motociklus, viņi metās skriet atpakaļ pa taku, dzīti no dzīvnieciska instinkta. Kājas neklausīja, zari švīkstēja sejā. Viņi neskatījās atpakaļ, bet zināja: tas ir tur. Viņi skrēja, līdz izskrēja ciema nomalē, jau pilnīgā tumsā.
Aizskrēja līdz pirmajai mājai un sāka klauvēt pie durvīm, aizelsušies, ar jokainiem skatieniem. Viņus ielaida, iedeva tēju, bet viņi gandrīz neko nespēja pateikt, tikai atkārtoja: «Mežā… mežā…».
Atpakaļ pēc motocikliem viņi devās tikai no rīta, ar vīru baru uz traktora. Motocikli stāvēja tieši takas vidū kā jauni. Atslēgas bija aizdedzē.
Kārlis pagrieza atslēgu — rolleris iedarbojās no pusapgrieziena, lukturi spīdēja spoži. Saule spīdēja, putni dziedāja. Mežs bija parasts, vasarīgs mežs. Nekādas tumsas, nekādas aukstuma.
Bet viņi vairs nekad nesaīsināja ceļu caur mežu. Pat dienā. Un tie, kas viņus toreiz atrada, stāstīja, ka puišiem jau bija sirmi mati pie ausīm.
Divdesmit gadu vecumā. Un naktīs viņi mēdza pamosties no sajūtas, ka aiz loga, tumsā, kaut kas neizturami augsts un kalsns skatās viņu logos.
Vai tici, ka šis stāsts ir no dzīves? Vai uzskati, ka puiši pēc ballītes otrajā dienā vienkārši visu uztvēra ne tā?
