Nesen mūsu portāla redakcija saņēma vēstuli no sievietes, kura vēlējās dalīties ar savu stāstu – tieši tādu, kāds tas ir, bez jebkādiem izskaistinājumiem.
Mēs neuzņemamies tiesnešu lomu — vienkārši dalāmies ar viņas stāstu. Daži var reaģēt dažādi, bet citi pieņems ar sapratni.
Lūk, ko šī sieviete mums pastāstīja:
Viss sākās, kad man bija četrpadsmit gadi. Man ir apnicis, ka citi cenšas mācīt, kā dzīvot, un vērtē mani pēc saviem standartiem. Katram ir tiesības izvēlēties savu ceļu.
Bērnībā biju paklausīga, klusa teicamniece, nekad nerunāju pretī pieaugušajiem. Bet tad notika tā, it kā kāds man iekšā būtu pagriezis slēdzi, un viss mainījās.
Man tagad ir 45 gadi, un jau sen esmu sapratusi patiesību: es neesmu radīta, lai visu mūžu dzīvotu kopā ar vienu vīrieti. Man kļūst smacīgi un garlaicīgi no vienām un tām pašām sejām, žestiem, sarunām. Tas ir kā darbā, kur dienu no dienas viss atkārtojas – un tu vienkārši gaidi, kad tas beigsies.
Apprecējos 18 gadu vecumā – vīrs bija četrus gadus vecāks. Pieticīgs skolotājs ar brillēm. Būtībā klasisks “botāniķis”, tikai ar romantisku dzīslu – dzeja, ziedi, visas tās saldās nejēdzības.
Man bija puiši jau pirms viņa, bet neviens nebija pat tuvu negrasījās vest mani pie altāra. Un tad uzradās viņš, un es viņam biju gluži kā saule. Nu jā, nav ko slēpt – es paliku stāvoklī. Sākumā man pat nebija skaidrs, kurš ir bērna tēvs. Bet, kad piedzima dēls – tēva kopija, viss kļuva skaidrs. Pat DNS tests nebūtu nepieciešams. Tikai viena lieta – es sapratu, ka vīru nemīlu.
Mans pirmais sānsolis notika, kad manam mazulim bija tikai daži mēneši.
Atceroties to cilvēku, mani pārņēma īpaša sajūta. Stalts, pārliecināts, ar dziļu skatienu. Viņš paskatījās uz mani, un es viņā iemīlējos. Mūsu slepenais romāns aizsākās tajā laikā, kad vecmāmiņas pieskatīja manu bērnu, un es dzīvoju pilnīgi citā pasaulē. Sajutu, ka gribu mainīt visu — attiecības, ģimeni, dzīvi. Vīram atzinos: es iemīlējos kādā citā, tāpēc aizeju.
Viņš mierīgi klausījās — bez skaļas runāšanas vai kritikas. Viņš teica: “Es saprotu. Ja tu atgriezīsies, es tev piedošu.”
Bet man nebija vajadzīga viņa piedošana — es sapņoju par jaunu sākumu.
Tad es piedāvāju toreizējam sirdsāķītim dzīvot kopā, bet viņš pēkšņi pazuda no manas dzīves, it kā nekas starp mums nebūtu bijis. Es piedzīvoju grūtu brīdi. Un, kā jūs domājat, kurš mani mierināja? Protams, mans vīrs.
Gadu gaitā man ir bijuši daudzi vīrieši. Un es mīlēju viņus visus…
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā un uzzini, kas tieši notika un kā viss beidzās
