Dzīve ievirzījās kā spirāle — viens romāns sekoja otram. Bija kāds vīrietis, kurš stāstīja, ka viņa attiecības ar sievu ir sarežģītas, taču viņš nespēj mainīt situāciju. Mēs tikāmies slepeni, līdz viņš teica: “Man tas viss ir grūti. Gan tu, gan tas, ka neesmu godīgs pret sievu.”
Pirmkārt, domāju par to, lai atklātu patiesību viņa sievai, taču pārdomāju — kāpēc iesaistīt ģimeni, ja pati esmu iemīlējusies?
Bet mājās atkal bija mans vīrs. Viņš uzmanīgi klausījās, izrādīja līdzjūtību un maigumu. Sākumā tas šķita ļoti atbalstoši, bet ar laiku man gribējās vairāk dzīvības un enerģijas no viņa. Es vēlējos, lai viņš būtu aktīvāks un izrādītu citādāku attieksmi, ne tikai mierīgu sapratni.
Es nespēju dzīvot bez jūtām. Man ir nepieciešama iemīlēšanās, tauriņi vēderā.
Vīrieši manā dzīvē mainījās, bet katrs sniedza emocijas. Mani neinteresē tikai fiziskā tuvība – es nespēju būt kopā ar cilvēku, ja nejūtu pret viņu kaut ko vairāk.
Vienīgais izņēmums ir mans vīrs. Mūsu tuvība ir vairāk kā ieradums — bez spēcīgām jūtām, bet ar savstarpēju cieņu. Fiziski viss ir kārtībā, taču šobrīd tā vairāk ir kā pienākums nekā vēlme. Viņš man ir kļuvis par kādu īpašu atbalsta personu.
Bija viens, kurš iemīlējās manī un ieteica dzīvot kopā. Sākumā biju priecīga, bet pēc tam nobijos. Ko darīt, ja kaut kas nesanāks? Ko, vai man atgriezties pie vīra ar nokārtu galvu? Viņš to pieņemtu, es zinu. Bet man bija kauns pat iedomājoties par to.
Un tad es sapratu: mana laulība ir mans vairogs. Kluss patvērums, kur vienmēr var atgriezties, ja vēlos paslēpties no pasaules. Un viss pārējais ir kā amerikāņu kalniņi. Tas ir valdzinoši, bet neturpinās ilgi.
Tā nav izvēle. Tāda es vienkārši esmu. Kopš dzimšanas.
Es necenšos parādīt sevi citādi. Jā, man ir bijušas attiecības ārpus laulības. Uzticība man reizēm ir izaicinājums, bet tas nav domāts kā nodoms darīt pāri. Tā ir daļa no manas personības.
Es vienmēr runāju godīgi. Ja saku vīrietim, ka viņu mīlu, tad tā arī jūtu. Kad jūtas mainās, es ļauju attiecībām beigties, pat ja tas nav viegli. Zaudēt kādu ir grūti, bet es meklēju savu ceļu tālāk.
Pajautājiet, kāpēc vīrs to visu pacieš? Nezinu. Varbūt viņš mani joprojām mīl. Varbūt viņš ir pieradis. Varbūt viņam pašam sava slepenā dzīve? Mēs par to nerunājam. Un, atklāti sakot, šāda lietu kārtība mani visnotaļ apmierina.
Lūk, tāda mums ar viņu ir dzīve: es nemitīgi meklēju jaunas sajūtas, bet viņš mani gaida pēc kārtējā piedzīvojuma. Dīvaini? Varbūt. Bet tas ir mūsu ceļš. Un es domāju, ka tas ir lielā mērā veiksmīgs un pieņemams abām pusēm
Redaktora piezīme: šis stāsts izraisīja aktīvu diskusiju mūsu komandā. Kā jūs domājat — vai laulība var pastāvēt arī netradicionālā formātā? Vai uzticības pārkāpums vienmēr ir uzticības pārkāpums, neatkarīgi no apstākļiem? Aicinām dalīties viedokļos komentāros — lūdzam ievērot cieņu un pieklājību.
