Vai esat pamanījuši, cik ātri balinājums krīt no kokiem? Rudenī uzklāj, bet līdz aprīlim palikušas tikai strīpas, it kā vispār nebūtu krāsotas. Stāvi tad, skaties uz nobirušajiem stumbriem, un roka pati sniedzas pēc spaiņa vēlreiz.
Un tomēr ir trīs balinājuma receptes, kas turas līdz pat vasarai — lietus var līt, saule cepināt, bet tās nekrīt nost. Un ne tikai turas — tās aizsargā koku kā bruņas.
Bet šeit ir kas interesants: lielākā daļa cilvēku pieļauj vienu un to pašu kļūdu. Mazītiņu, gandrīz nemanāmu. Tieši tā lemj, vai balinājums noturēsies vai nokritīs. Par šo niansi pastāstīšu beigās. Tāpēc neskrieniet priekšā notikumiem.
Kāpēc balinājums krīt (un kur slēpjas ķibele)
Saprotiet, balināt koku nav tikai “lai skaisti izskatītos”, kā domā daži. Balinājums ir aizsardzība. Pret sauli, salu, kukaiņiem, sēnēm — pret visu, kas var bojāt mizu.
Bet, piekrītat, esat redzējuši ne reizi vien, kā cilvēki samaisa spaini ar kaļķi, uzklāj kārtu, bet pēc nedēļas viss nokrīt. Un domā: “Nu, slikts kaļķis.” Nē!
Problēma nav kaļķī. Balinājumam jāstrādā kopā ar koku, nevis vienkārši jāguļ virsū kā krāsai uz sienas.
Tieši šeit ienāk spēlē tas “nianses” elements, par kuru es runāju. Bet par to nedaudz vēlāk — vispirms par pašām receptēm. Bez tām tālāk nevarēs saprast būtību.
Pirmā recepte: “Vecvecāku ar klijām”
Tas ir vectēvu veids, kuram, kā stāsta, vairāk nekā simts gadu. Un ziniet — tas darbojas! Ņemam spaini siltā ūdens, pievienojam 2–3 kilogramus gaismas kaļķa un kārtīgi samaisām. Tad pievienojam puskilogramu rudzu kliju (tieši rudzu, ne kviešu). Kāpēc klijas? Tās padara maisījumu biezu, lipīgu, un galvenais — dod tam saķeri ar mizas virsmu.
Daži vēl pievieno vara vitriolu — ap 300 gramiem uz spaini, lai nepiestiprinātos ne sēnes, ne sūnas. Es arī pievienoju, jo efekts tiešām manāms.
Un tagad uzmanīgi: balinājumam jāstāv vismaz diennakti. Ļauj tam “nogatavoties”. Tad tas klājas ne kā gabaliņi, bet vienmērīgā, elastīgā kārtā, it kā apskaujot stumbru.
Ar šādu maisījumu balinājums turas līdz pat vasaras vidum. Pārbaudīts!
Bet neskrieniet priecāties, ir balinājums, kas turas vēl ilgāk.
Otrā recepte: “Ar mālu un kūtsmēsliem”
Šo recepti es pati noskatījos pie veca dārznieka . Viņš teica: “Balinājums bez māla — tas pats, kas zupa bez sāls.”
Ņemam spaini ūdens, pievienojam:
2 kg gaisma kaļķa,
1 kg māla (labāk pelēkā, upes),
1 kg kūtsmēslu (nolijušu, ne svaigu).
Samaisām līdz konsistencei, kas līdzīga biezam krēmam.
Ziniet, kāds māla noslēpums? Tas padara kārtu plastisku. Tā nesprēgā, kad saule cepina, un nenokrīt lietū. Kūtsmēsli — dabīgs līme un antiseptisks līdzeklis vienlaikus. Un mizai pēc šāda balinājuma it kā atdzīvojas.
Pavasarī, ejot pie koka, balinājums joprojām ir vienmērīgs, balts, it kā tikai vakar uzklāts. Tāds ir īpašs prieks.
Lasi vēl: Ziedēs pat tad, ja nav ziedējis 15 gadus: leju novembrī uz naudas koka, lai “pamodinātu” pumpurus
Bet trešā recepte ir patiesi viltīga. Ne visi to zina, un tie, kas zina, ne vienmēr saprot, kāpēc tā turas visilgāk.
Trešā recepte: “Ar pienu un sāli”
Jā, jā, nebrīnieties — ar pienu. Reiz šo metodi man ieteica vecmāmiņa. Sākumā smējos: “Ar pienu koku balināt?!” Bet tad pamēģināju — un tagad katru gadu daru tikai tā.
Ņem 1 litru piena (var pat skābu), 2–3 ēdamkarotes sāls un 2 kg kaļķa. Visu sajauc spainī ar ūdeni, kārtīgi samaisa. Pienam šeit ir īpaša nozīme: tā olbaltumvielu savienojumi sasaista kaļķa daļiņas, un balinājums burtiski pielīp pie mizas. Tas nesprēgā, nelobās un nebojājas lietū.
Sāls piešķir noturību — tā ir kā konservants, kas neļauj attīstīties sēnēm un sūnām.
Ja visu izdarīt pareizi, šāds balinājums ne tikai turas līdz vasarai. Tas turas pat līdz rudenim. Pārbaudīts ne vienā vien dārzā.
Kā pareizi balināt, lai nenoskalotos
Šeit slēpjas tas pats sīkums, par ko solīju pastāstīt sākumā. Daudzi balina pareizi, bet uzklāj nepareizi.
Pirms balināšanas stumbru jā “pamodina”. Neblīvējiet mizas, negrieziet — vienkārši pabrauciet ar suku, noņemiet slikto ķērpju kārtu, netīrumus un veco balinājumu. Pēc tam obligāti samitriniet mizas ar ūdeni.
Tur slēpjas noslēpums: ja uzklāsiet balinājumu uz sausas miza, tas neiesūksies. Miza uzsūc ūdeni nevienmērīgi, un kaļķis guļ kā “uz putekļiem”.
Ja mizu samitrina, koks it kā atveras, un balinājums ieplūst mikrospriegumos. Tad neviens lietus, ne saule to nebojās.
Un vēl viena lieta: neskriet balināt salā. Lai būtu vismaz +3…+5 °C, citādi ūdens sasalst un balinājums vienkārši atlūst gabalos.
Jūs varētu padomāt: “Ak, ko tur daudz domāt — kaļķi sajaucu, uzsmērēju un gatavs.” Bet nē! Katrs recepte ir kā koka raksturs. Vienam vajadzīgs miers un siltums, citam — aizsardzība un spēks.
Miežu klijas dod izturību. Māls — elastību. Piens — saķeri. Un, ja tam visam pievieno nedaudz pacietības un rūpības, sanāk balinājums, kas neskalo pat līdz vasarai.
Lasi vēl: Līdz 2020. gadam cīnījos ar sīkiem kartupeļiem: viena rudens procedūra mainīja ražu uz visiem laikiem
Atcerieties tikai vienu: svarīgākais nav recepte, bet tas, kā jūs attiecaties pret koku.
