3. Jūs tikai dodat, bet pretī nesaņemat to pašu.
Ir tādi draudzības veidi, kuros līdzsvars pazūd — viens vienmēr sniedz, bet otrs tikai pieņem. Tu dari ko labu, palīdzot no sirds, bet pretī saņem klusumu vai kādu atrunu. Un dažkārt tas viss tiek pasniegts ar smaidu un vārdiem: “Nu tu taču esi draugs.”
Ja cilvēka attieksme ir pastāvīgi vienpusēja, to nevar saukt par līdzvērtīgu draudzību. Kā teicis Aristotelis — īsti draugi ir līdzās ne tikai svētkos, bet arī tad, kad dzīvē kļūst sarežģīti. Draugs ir tas, kurš atbalsta, nevis vienkārši sagaida.
Šādas “draudzības” var ilgt gadiem — īpaši tad, ja ir bailes palikt vienatnē vai ieradums pieņemt situāciju tādu, kāda tā ir. Taču svarīgi sev pajautāt: kā tu jūties pēc šādas komunikācijas? Vai jūti vieglumu, atbalstu? Vai tomēr nogurumu un iekšēju iztukšotību?
Ja attiecības tuvojas noslēgumam, svarīgi doties tālāk ar mieru un pateicību par kopīgajiem mirkļiem, saglabājot apņēmību turpināt dzīvi. Dažkārt šķiršanās ir apzināta izvēle — brīdis, kad saproti, ka pagātne ir aiz muguras, un tālāk — jauna ceļa sākums.
Irvins Jāloms teica: «Tuva saikne nav tikšanās biežums, bet gan saiknes dziļums.» Un, ja šīs dziļums vairs nav — nevajag izlikties.
Jā, var aiziet strauji. Bez paskaidrojumiem. Ja esi drošs, ka viss ir beidzies. Labāk pārtraukt, nekā turpināt maldināt sevi.
Kā jūs izprotat draudzības beigas? Vai jums ir pieredze, kad „atā” bija neizbēgams? Aicinu dalīties pieredzē komentāros!
