Šo gadu laikā es ne reizi neesmu skaļi teikusi, cik ļoti šis darbs cilvēku var izsist no sliedēm. Ne tāpēc, ka es baidītos no priekšnieka – nē. Bet tāpēc, ka pie mums tā nav pieņemts.
Tev jāsaglabā savaldība, jācienā pasažieri ar tēju un jāsmaida tā, it kā viss šis vilciena vagons būtu “spa” centrs tev, nevis šaurs koridors, kur kāds katru vakaru žāvē zeķes, cits tik ļoti uzsilda ēdienu, ka smaka jūtama visur, bet dažs labs domā, ka viņa koferim jāatrodas tieši ejas vidū.
Un ziniet, ir dienas, kad es domāju: tas arī viss, pietiek, eju mājās. Man ir apnicis atkal un atkal skaidrot vienu un to pašu, risināt citu cilvēku konfliktus, klausīties krākšanā caur kupejas durvīm. Un tad es izkāpju uz perona, redzu vilciena sastāvu, dzirdu tā metālisko dūkoņu un saprotu: šis darbs mani joprojām piesaista. It kā mani vilinātu pašas sliedes.
Šī ir grēksūdze. Nogurušas pavadones grēksūdze…
Trīs stundas pirms atiešanas – un tev jau gribas apsēsties uz grīdas, bet nedrīksti.
Tu iekāp vagonā un nodomā: “Ak, viss ir tīrs.” Bet es sāku strādāt trīs stundas iepriekš, kamēr vilciens vēl tikai iesilst. Pārbaudu apgaismojumu, lai pārliecinātos, ka tas nevienu neapžilbinās. Paskatos zem vagona – nē, es nelienu zem tā, bet noliecos tik stipri, ka sāp mugura.
Es pārbaudu, vai viss ir kārtībā: nav nekādu svešķermeņu, nekas nekarājas tur, kam tur nevajadzētu būt. Elektriskās rozetes ir īpaši nepatīkamas. Ja kaut viena nedarbojas, vagonā noteikti būs kāds, kurš domās, ka mēs speciāli izslēdzām elektrību, “lai ietaupītu naudu”.
Pārbaudu atkritumu tvertnes. Pārbaudu tualeti. Pārbaudu temperatūru kupejās, jo dažiem cilvēkiem salst pat 24 grādos, bet citi pauž, ka “šeit ir kā pirtī.” Vienmēr ir tā, ka kāds jūtas neapmierināts.
Pasažieru iekāpšana: īsts izaicinājums
Tiklīdz vilciena durvis atveras, viss – kļūst “karsti” .
Pasažieri iedalās trīs kategorijās:
- Pirmā – “Man viss kārtībā”. Viņi iekāpj, sasveicinās un ieņem savas vietas. Tādi pasažieri man patīk.
- Otrā – “Es neesmu gatavs braucienam, bet vainīga esat jūs.” Šīs kategorijas ļaudis arī pauž neapmierinātību ar guļvietu, taujā, kāpēc vagons nav tuvāk vietai, kur piestāj sabiedriskais transports, un vispār – kāpēc “viss ir tik sarežģīti”.
- Trešā – “Skrējēji”. Tie, kas pēdējā sekundē steidzas iekāpt vagonā, gluži kā aktieri filmas pēdējā ainā. Reiz viens šāds indivīds tā “lidoja”, ka pamatīgi atsitās pret durvju rāmi.
Un gandrīz katru reizi kāds auro telefonā:
– Pagaidi, es tūlīt atradīšu savas čības!
Un tu stāvi, skaiti cilvēkus, pārbaudi iekāpšanu un saproti: kāds noteikti būs aizmirsis pasi mājās. Un tā arī notiek. Un cilvēks raugās uz mani tā, it kā es varētu viņam izdrukāt jaunu personības dokumentu.
Pirmais reiss nav romantika, svaigs gaiss vai piedzīvojums. Tas ir satricinājums.
Es devos savā pirmajā reisā pēc kursu pabeigšanas. Man bija 17 gadu, un tas bija nakts reiss Rīga-Ļviva.
Negulēju ne minūti. Ne jau tāpēc, ka būtu bail. Bet gan tāpēc, ka tik daudz kas notika vienlaikus: dokumenti, cilvēki, jautājumi, temperatūra tika mainīta trīs reizes, kāds pasažieris strīdējās ar citu par sēdvietu, cits bija pazaudējis čību, bet dažs labs nolēma iziet uzpīpēt starpposmā, kur tas bija aizliegts.
Es atgriezos mājās un vienkārši “izslēdzos”. Nogulēju diennakti. Un nez kāpēc… gribēju atgriezties. Jo vilcienā dzīve rit pilnā sparā. Un lai cik grūti tas būtu, tur tu esi vajadzīgs. Ziema ir īpašs prieks. Un īpaši kreņķi. Vasarā viss ir skaidrs: dažiem kondicionieris pūš, bet citiem ne. Savas taisnības pierādīšana katram ir svēta lieta.
Ziema ir nopietnāks pārbaudījums. Pārbaudu radiatorus, lai pārliecinātos, ka tie nepārkarst. Pārbaudu grīdas apsildes sistēmu. Pārbaudu, vai kāds mezgls nav sācis sasalt. Ja dienā to var visnotaļ viegli paveikt, naktī viss ir citādi. Trijos naktī tu staigā pa vagonu kā apsargs, vērīgi ieklausoties dažādās skaņās – šņākšanā, sprakšķēšanā, drebēšanā, dūkšanā – , lai pēc tām noteiktu varbūtējas problēmas.
Un tomēr tu nedrīksti dusmoties. Pasažieri naktī ir īpaši aizkaitināmi.
Jā, reizi es norāvu stopkrānu. Un tā nebija varonība. Vilcienā bija vīrietis, kurš ilgi kāpa ārā no vilciena. Mašīnistam šķita, ka visi jau ir izkāpuši. Vilciens sāka kustēties. Bet es ieraudzīju vīrieti joprojām stāvam starp durvīm. Veicu krasu kustību – nospiedu avārijas bremzi.
Vilciens noraustījās. Pasažieri saspringa. Bet stāvēju un mierīgi teicu: “Izlaižu pasažieri. Viss kārtībā.” Jo labāk ir visu izskaidrot trijos teikumos, nekā vēlāk nožēlot.
Dīvainākie pasažieri ir parasti cilvēki, bet vakarā viņi pārvēršas par īstiem filmu varoņiem. Minēšu vairākus gadījumus:
- Vīrietis, kurš novilka apavus, uzlika zeķes uz radiatora un teica: “Lai žāvējas.”
- Sieviete, kurai līdzi bija astoņi pārtikas konteineri, no kuriem puse bija piepildīta ar ķiplokiem.
- Puisis, kurš nolēma apgriezt nagus vilciena gaitenī.
- Večiņa, kura naktī gāja uz tualeti un mēģināja atvērt dienesta kupeju.
- Vīrietis ar ātri pagatavojamām nūdelēm, kuru smarža neizzuda līdz pat galamērķim.
- Ģimene, kas cepa kotletes multivārāmajā katlā, kas bija pievienots kontaktligzdai. (jā, tā patiešām notika).
Un es uz viņiem skatos un domāju: Ja kāds nakts vilcienā ar slēpto kameru filmētu cilvēku izdarības, mūsu reitingi būtu augstāki nekā seriāliem! Pasažieri izkāpj no vilciena, un tad es sāku savu mīļāko darba daļu – “dārgumu meklēšanu”. Jūs pat iedomāties nevarat, cik daudz mantu viņi aizmirst! Zem sēdekļiem, aiz matračiem, kupejas stūros, zem aizkara – visur.
Lūk, kādas lietas ir manā atradumu arsenālā: pases, nauda, rotaļlietas, fotogrāfijas, gredzeni, lādētāji, zeķes (tās ir visur), neizpakots ēdiens, un vienreiz – pat Ziemassvētku vecīša kostīms.
Un katru reizi es brīnos: Kā gan var aizmirst, piemēram, skaisti iesaiņotu torti? Bet tā notiek.
Kāpēc es jums to visu stāstu?
Tāpēc, ka man ir apnicis klusēt. Gribu, lai jūs saprotat, ka vilciena pavadonis nav “tēja un pleds”. Viņš ir tas, kurš nodrošina patīkamu atmosfēru vilcienā. Kurš ierodas trijos no rīta, lai pārbaudītu, vai visi ir dzīvi. Kurš atrisina citu cilvēku problēmas ātrāk nekā savējās. Un pieņem desmitiem nozīmīgu lēmumu, par kuriem pasažieri pat nenojauš.
Dažreiz gribas padoties. Uzsist pa formastērpu un aizmirst, kas ir ceļošana. Dažreiz tas ir tik nomācoši, ka tu vienkārši padodies. Bet es tik un tā atgriežos. Tāpēc, ka tas nav darbs. Tas ir dzīvesveids – dīvains, trokšņains, smacīgs, smieklīgs, bet mans.
Cienījamie lasītāji, ja jums šis raksts šķita saistošs, atzīmējiet to ar emocijzīmi un dalieties ar draugiem. Būsim gandarīti arī par jūsu komentāriem!
