Citi piemēri:
Sieviete, kurai līdzi bija astoņi pārtikas konteineri, no kuriem puse bija piepildīta ar ķiplokiem.
Puisis, kurš nolēma apgriezt nagus vilciena gaitenī.
Večiņa, kura naktī gāja uz tualeti un mēģināja atvērt dienesta kupeju.
Vīrietis ar ātri pagatavojamām nūdelēm, kuru smarža neizzuda līdz pat galamērķim.
Ģimene, kas cepa kotletes multivārāmajā katlā, kas bija pievienots kontaktligzdai. (jā, tā patiešām notika).
Nakts maiņas nebeidzamais seriāls
Darbs uz sliedēm nav tikai pārvietošanās no punkta A līdz punktam B. Tas ir sociāls eksperiments, kas nekad nebeidzas. Kad vagonā nodziest lielās gaismas un paliek tikai blāvais nakts apgaismojums, cilvēki mainās. Viņi kļūst atklātāki, dīvaināki un reizēm – pilnīgi neparedzami.
Un es uz viņiem skatos un domāju: Ja kāds nakts vilcienā ar slēpto kameru filmētu cilvēku izdarības, mūsu reitingi būtu augstāki nekā seriāliem! Pasažieri izkāpj no vilciena, un tad es sāku savu mīļāko darba daļu – “dārgumu meklēšanu”. Jūs pat iedomāties nevarat, cik daudz mantu viņi aizmirst! Zem sēdekļiem, aiz matračiem, kupejas stūros, zem aizkara – visur.
Atradumu arsenāls: No bižutērijas līdz svētku tērpiem
Katrs reiss beidzas ar sava veida inventarizāciju. Reizēm man šķiet, ka cilvēki vilcienā atstāj daļu no savas identitātes. Esmu redzējis vīriešus, kuri izkāpj uz perona mēteļos, bet aizmirst somas ar dokumentiem, un mātes, kuras paņem bērnus, bet atstāj ratiņus.
Lūk, kādas lietas ir manā atradumu arsenālā: pases, nauda, rotaļlietas, fotogrāfijas, gredzeni, lādētāji, zeķes (tās ir visur), neizpakots ēdiens, un vienreiz – pat Ziemassvētku vecīša kostīms. Un katru reizi es brīnos: Kā gan var aizmirst, piemēram, skaisti iesaiņotu torti? Bet tā notiek.
Reiz es atradu pilnīgi jaunu, neizsaiņotu vijoli. Pasažieris bija tik ļoti iegrimis sarunās ar kupejas biedriem, ka mūzikas instruments palika uzticīgi gulēt augšējā plauktā. Pēc trim dienām viņš atskrēja uz depo, asarām acīs, un es sapratu, ka šis “aizmirstais priekšmets” kādam ir visa dzīve.
Vairāk nekā tikai pavadonis: Konfliktu risinātājs un psihologs
Daudzi domā, ka mūsu pienākums ir tikai pārbaudīt biļetes un izdalīt veļu. Patiesība ir daudz skarbāka un sarežģītāka. Mēs esam pirmie, kas dodas nezināmajā, kad vagonā sākas kautiņš, un pēdējie, kas dodas gulēt, kad pēdējais pasažieris beidzot ir nomierinājies.
Kāpēc es jums to visu stāstu? Tāpēc, ka man ir apnicis klusēt. Gribu, lai jūs saprotat, ka vilciena pavadonis nav “tēja un pleds”. Viņš ir tas, kurš nodrošina patīkamu atmosfēru vilcienā. Kurš ierodas trijos no rīta, lai pārbaudītu, vai visi ir dzīvi. Kurš atrisina citu cilvēku problēmas ātrāk nekā savējās. Un pieņem desmitiem nozīmīgu lēmumu, par kuriem pasažieri pat nenojauš.
Manā praksē ir bijušas situācijas, kurās nākas spēlēt mediātoru starp diviem kaimiņiem, kuri nevar sadalīt galdiņu, vai sniegt pirmo palīdzību, kad kādam pēkšņi kļūst slikti no vagona smacīgā gaisa un satraukuma. Mēs esam ugunsdzēsēji bez šļūtenēm un policisti bez stekiem. Mūsu galvenais ierocis ir vārdi un pacietība, kas reizēm šķiet bezgalīga.
Emocionālais izsīkums un profesijas “āķis”
Darbs dzelzceļā iztukšo. Tas atņem miegu, normālu uzturu un stabilitāti. Kamēr visa pasaule guļ savās siltajās gultās, mēs balansējam starp vagonu pārejām, mēģinot noturēt līdzsvaru gan fiziski, gan emocionāli. Ir dienas, kad klusums šķiet kā lielākā greznība pasaulē.
Dažreiz gribas padoties. Uzsist pa formastērpu un aizmirst, kas ir ceļošana. Dažreiz tas ir tik nomācoši, ka tu vienkārši padodies. Bet es tik un tā atgriežos. Tāpēc, ka tas nav darbs. Tas ir dzīvesveids – dīvains, trokšņains, smacīgs, smieklīgs, bet mans.
Kas mūs tur? Varbūt tās ir rītausmas, ko redzam pa vagona logu, kad saule lēnām ceļas virs miglā tītām pļavām. Varbūt tā ir tā īpašā kopības sajūta ar kolēģiem, kuri saprot tevi no pusvārda, jo viņi zina, ko nozīmē trīs diennaktis bez normāla miega. Mēs esam kā atsevišķa cilts, kas runā savā valodā un kuras sirdis sitas lokomotīves ritmā.
Uz tikšanos uz sliedēm!
Nākamreiz, kad kāpsiet vilcienā un redzēsiet pavadoni ar nogurušām acīm, atcerieties – zem šīs formas slēpjas cilvēks, kurš šonakt ir redzējis vairāk nekā jūs visu mēneša laikā. Viņš zina jūsu noslēpumus, viņš ir atradis jūsu pazaudētās mantas un viņš sargā jūsu mieru, kamēr jūs sapņojat.
Šis ceļojums turpinās, un sliedes mūs ved tālāk. Katrs jauns reiss ir jauna nodaļa manā dzīves grāmatā, un es neesmu gatavs to aizvērt.
Cienījamie lasītāji, ja jums šis raksts šķita saistošs, atzīmējiet to ar emocijzīmi un dalieties ar draugiem. Būsim gandarīti arī par jūsu komentāriem! Vai arī jums ir gadījies aizmirst ko neparastu vilcienā? Pastāstiet savus stāstus!
