Saimniece kļuva par pilntiesīgu sētas vadītāju. Viņa vadīja darbus, rīkoja sēju, novāca ražu, gādāja malku, tirgojās un algoja palīgus. Meiteņu skološana bija svarīga – citādi kā vadīt visu šo lielo saimniecību? Dažas latviešu sievietes pat pamanījās vadīt lielus tirdzniecības darījumus un rīkoties ar finansēm ne sliktāk par vīriešiem.
Tā laika novērotāji brīnījās par sieviešu tērpu bagātību svētkos: nebija retums, ka saimniece uz svētkiem sev sagādāja tērpu un rotas par milzu naudu tajos laikos.
Pirts reizi nedēļā
Ar tīrību bija savādāk. Pirti kūra sestdienās. Tajā ne tikai mazgājās – tur dzemdēja bērnus, nošķīrās jaunlaulātie, žāvēja augus un glabāja krājumus. Daudzviet pirts bija svēta vieta, kur attīrīja gan miesu, gan garu pēc smagā darba.
Nu ko, vai jūs spētu? Seši mēneši vienā istabā ar divdesmit radiniekiem. Ar -30 grādiem aiz loga. Ar lopiņiem aiz sienas. Pārtiekot no sālītām zivīm un mērcētām ogām. Bez elektrības, ūdensvada un interneta. Tagad tas viss izklausās diezgan skarbi, bet mūsu senči, kā Anna un Juris, tā dzīvoja. Būvēja mājas, tirgojās, radīja skaistas dainas un mākslu.
Pēdējais vakara cēliens
Iedomājieties šo ainu: ārā plosās sniegputenis, kas aizpūš ceļus tā, ka pat zirgs netiek cauri. Bet iekšā, dūmakainajā siltumā, dūc ratiņš. Saimniece Ilze klusi dzied, bērni uz lāvām čukstus stāsta pasakas, bet saimnieks Jānis pie skala gaismas labo koka karotes. Tajā brīdī 25 kvadrātmetros nesaspiežas vis 20 svešinieki, bet gan viena cieša, nesalaužama vienība. Viņu spēks nebija tehnoloģijās, bet gan spējā sadzīvot – ar dabu, ar lopiem un, pats galvenais, vienam ar otru. Viņi negaidīja pavasari kā glābiņu, viņi baudīja ziemu kā laiku, kad zeme atpūšas un saime beidzot ir kopā.
Mantojums, kas neizsalst
Mūsdienu pasaulē, kur mēs sūdzamies par lēnu internetu vai nepietiekami siltu latte kafiju, šis stāsts kalpo kā silts atgādinājums par mūsu saknēm. Mūsu vēsture nav rakstīta tikai grāmatās; tā ir ierakstīta tajos biezajos baļķos, kas vēl šodien stāv kādā pamestā Alūksnes vai Madonas puses viensētā.
Mēs esam to cilvēku pēcteči, kuri nebaidījās no tumsas un aukstuma. Viņu izturība rit mūsos. Un, lai gan mēs vairs neguļam uz krāsns augšas kopā ar jēriem, mēs joprojām meklējam to pašu – siltumu, kopību un māju sajūtu.
Tātad, atbilde uz jautājumu “Vai jūs spētu?” vairs nav tik svarīga. Svarīgi ir tas, ka viņi spēja. Un tāpēc šeit esam mēs. Bet vai jūs spētu nodzīvot kaut nedēļu šādā senā Latvijas lauku sētā? Godīgi?
