Panikas lēkmes – briesmonis, par kura eksistenci mēs apjaušam, bet varam tikai gaidīt, kad tas veiks savu uzbrukumu.Vairums cilvēku, kas kaut reizi dzīvē ir piedzīvojuši panikas lēkmi, var teikt, ka sajūtas ir neskaidras un sākas ar bailēm, bet ar laiku pāraug pat fiziski jūtamās sāpēs, elpas trūkumā, smakšanas sajūtā.
Šeit ir dažas no lielākajām kļūdām, ko pieļaujam, cīnoties pret savām bailēm un to izpausmēm.
1. Pretošanās
Kad mēs jūtamies nomākti, depresīvi vai arī zinām, ka panikas lēkme tuvojās, viss, ko mēs vēlamies, ir tikt no šīs sajūtas vaļā pēc iespējas ātrāk. Tas ir, pārvērst nepatīkamo sajūtu patīkamajā. Un tas ir pašsaprotami. Bet bieži vien šie centieni, tikt galā ar problēmu vēl pirms tā ir parādījusies, padara visu sliktāku.
Pretošanās liek mums nepārtraukti domāt par mūsu šī brīža garīgo stāvokli, koncentrēt visu uzmanību uz to, cik slikti mēs jūtamies, tādējādi noskaņojot mūs tikai uz šīm sajūtām.
Bet patiesība ir tāda, ka mēs nevaram visu kontrolēt. Centieni apspiest tuvojošās panikas lēkmes bieži vien rada papildus stresu un nevajadzīgas negatīvas emocijas, kad mēs apjaušam, cik vāji esam paši savā priekšā.
Ja mēs ļaujamies šīm sajūtam, ļaujam, lai tās pienāk, un pieņemam, ka tā ir tikai mirkļa sajūta, kas drīz vien pāries, viss baiļu un panikas process kļūst paredzams un daudz vieglāk izdzīvojams.
2. Mēs jūtamies slikti par to, ka mēs jūtamies slikti
Kad apzināmies savu stāvokli, mēs sākam ģenerēt domas, ka „es kļūstu traks”, „šīs sajūtas nekad nebeigsies”, „es jūtos nožēlojams savas nespējas priekšā”. Mūsu prāts veido jaunas bailes un negatīvās emocijas no tā, ka mēs jau jūtamies slikti un nevaram kontrolēt savas negatīvās domas. Un bailes spēj kontrolēt un veidot jaunas bailes, pastiprinot sākotnējo stāvokli.
Bieži tiek uzsvērts, ka tieši bailes, nevis depresija vai panikas sajūta, padara situāciju tik sliktu, kādā mēs apjaušam sevi panikas lēkmju laikā.
Nākošajā reizē, kad ķermenis ir nonācis panikas stāvoklī, novēro sevi. Centies nedomāt par to, cik slikta ir situācija un kā tā ir veidojusies – centies tikai novērot to, kā tu reaģē. Apjaut savu ķermeni, kā tas reaģē panikas lēkmes laikā. Būdams novērotāja lomā, tu nepadarīsi situāciju sliktāku, iespējams, ka tu sapratīsi, kā nākotnē kontrolēt savi.
Kad tu pārstāsi vairot depresiju ar bailēm un nevajadzīgām domām, tu būsi uz pareizā ceļa, lai atbrīvotos no tās.
3. Salīdzināšana
„Viss bija labi, kamēr es nebiju nomākts. Tas bija lielisks laiks, bet tagad tā vairs nav. Kaut es spētu doties atpakaļ uz brīdi, kad viss bija labi!”
Cīnoties pret nomāktību, depresiju un panikas lēkmēm, ir jāaizmirst par pagātni un nākotni, jo tieši šie laiki visbiežāk ir par iemeslu tam, ka mēs esam uztraukti un savu uztraukumu veļam tik tālu, līdz tas eksplodē panikas lēkmes veidolā. Ir svarīgi atcerēties, kas bijis, tas bijis. Ir jādzīvo šajā brīdī un jādomā par šī brīža problēmām, nevis jāizdzīvo tas, kas vairs nav vai vēl nav maināms.
Dzīvošana tikai šim brīdim samazina to, par ko uztraukties.
4. Jautājumi
„Kad tas beigsies? Kāpēc es? Ko esmu paveicis, lai nopelnītu šo?” Šādi jautājumi provocē pagātnes atmiņas, kas patiesi var būt bijušas par iemeslu tam, kas šobrīd ar mums notiek. Bet brīdī, kad cenšamies atbrīvoties no stāvokļa, kas ietekmē arī mūsu fizisko veselību, nav nepieciešams cilāt negatīvas atmiņas, kas nespēj atrisināt problēmu.
Jautājums „Kāpēc es” ir visnepiemērotākais jautājums, ko sev uzdot. Tas nostāda mūs mocekļa loma, rosinot ideju, ka varbūt tiešām es esmu nopelnījis ciest.
Cīnoties pret depresiju ir jādomā par to, ko es varu paveikt, lai liktu sev justies labāk, nevis kur es esmu kļūdījies, lai justos sliktāk nekā agrāk.
5. Noticēšana bailēm
Kad esam kaut reizi jutuši, kā ir izjust panikas lēkmes, mēs zinām, ko tās var paveikt. Ar laiku mēs sākam no tām baidīties. Mēs sākam baidīties no idejas par došanos sabiedrībā, jo mēs nevēlamies, lai citi redz mūs šādos vājuma brīžos. Un tas ir tikai dabīgi, jo mēs esam cilvēki, kas mācās no pieredzes, lai izvairītos no nepatīkamā nākotnē. Bet ar šādām domām mēs izolējam sevi no sabiedrības un iegalvojam sev, ka vienatne un sevis ierobežošana ir veids, kā pārvarēt paniku. Ar laiku šāda sevis izolēšana ievieto mūs komfortzonā, kuru šķērsojot, mēs jūtamies daudz vājāki un ievainojamāki nekā pirms tam, padarot situāciju vēl sarežģītāku.
Pārvari savu iekšējo brīdinājumu, kad tas sāk skanēt. Dodies sabiedrībā, satiecies ar draugiem, sēdies lidmašīnā un ļauj, lai brīdinājums skan tev iekšā. Jo vairāk tu iesaistīsies procesos, kas tevi biedē, jo ātrāk sapratīsi, ka bailes bija nepamatotas un situācijas, kas tev šķita draudīgas, tādas nemaz nav. Ignorē bailes – pārstāj tās uztvert kā kaut ko reālu.
Avots:
