Vecāki bieži cer, ka saikne ar bērniem saglabāsies arī tad, kad tie pieaugs un sāks savu dzīvi. Tomēr realitātē pat vislielākā mīlestība negarantē, ka attiecības paliks tikpat ciešas — daudzi piedzīvo attālināšanos.
Jūs vienmēr esat centušies būt vislabākie vecāki, devāt bērnam visu, ko spējāt. Taču ir lietas, ko daudzi turpina darīt arī tad, kad bērns jau ir pieaudzis — neapzinoties, cik ļoti tas var traucēt. Apskatīsim, kāpēc tas notiek.
1. Rūpes, kas pārvēršas par kontroli
Vecāki bieži vien vēlas saviem bērniem tikai to labāko — drošību, labklājību un skaidru ceļu dzīvē. Taču pārspīlētas rūpes var kļūt par smagu slogu: zvani, padomi, iejaukšanās ikdienā sāk šķist kā kontrole, nevis atbalsts.
Kad pieaugušam dēlam vai meitai sāk sniegt padomus par attiecībām, finansēm vai karjeras izvēli, tas vairs ne vienmēr tiek uztverts kā atbalsts. Frāzes, piemēram, „Kāpēc tu tērē naudu šādām lietām?” vai „Tu atkal atnāci vēlu” var izklausīties kā rūpes, taču bieži tiek uztvertas kā iejaukšanās personīgajā telpā.
Rezultāts? Pieaugušais bērns izjūt vēlmi distancēties, saglabāt savu telpu un neatkarību. Pat ja vecāki vadās pēc labākajiem nodomiem, tas var radīt pretēju iespaidu.
Ieteikums: atbalsts nenozīmē pastāvīgu norādījumu došanu. Pieaugušajam ir pilnīga brīvība kļūdīties un mācīties no savām pieredzēm. Svarīgi ir būt blakus, bet dot telpu pašam izdarīt.
2. Personīgo robežu neievērošana
Daudzi vecāki, it īpaši tie, kas pieraduši būt klāt bērna ikdienā, nepamana, ka ar laiku bērnam kļūst nepieciešama sava personiskā telpa. Neaicinātas vizītes, bieži zvani pat bez īpaša iemesla un gaidas pēc pastāvīgas uzmanības var radīt nepatiku.
Ja jūsu pieaugušais bērns sācis izvairīties no sarunām, kļuvis auksts un atturīgs, visticamāk, jūs pārkāpjat viņa personiskās robežas.
Piemēram, ierasties pie bērniem bez iepriekšējas paziņošanas vien tāpēc, ka „mēs taču esam ģimene”. Taču pieaugušie bērni ir neatkarīgas personības, un viņu mājas nav jūsu mājas turpinājums.
Ieteikumi:
iepriekš vienoties par vizītēm;
cienīt viņu laiku un plānus;
nepieprasīt vairāk, nekā viņi ir gatavi dot.
Novērtējiet katru tikšanos, bet nepārvērtiet to par pienākumu. Jo vairāk cieņas — jo stiprākas saiknes.
3.Pārmērīgas cerības un pārāk lielas prasības
«Kad būs kāzas?» un «Kad mazbērni?» — šķietami nevainīgi jautājumi, kas patiesībā var aizskart. Vecāki dažkārt aizmirst, ka viņu bērni ir atsevišķas personības ar savu dzīves tempu. Kāds nesteidzas apprecēties, kāds nevēlas bērnus, bet kāds vēl vienkārši nav tam gatavs.
Kad cerības pārvēršas par norādījumiem vai nepārtrauktiem atgādinājumiem, bērns sāk justies vainīgs. Visbeidzot viņš atsvešinās, lai izvairītos no nākamā „padoma”.
