Ja darbā rodas problēmas, priekšniecība zvana man uz mājām, atņemot personīgo laiku.
Pēc darba vēl jāpilda mātes pienākumi: jāspēlējas ar bērniem, jāpabaro, jāpalīdz mājasdarbos. Ir jākontrolē gan vecākā, gan jaunākā dēla mācības. Uz manis vienkārši veļas virsū lavīna ar lietām, šķiet, ka neko nepagūstu izdarīt.
Kāds saka, ka atpūsties var atvaļinājuma laikā, bet tas nav mans gadījums. Man nekad netiek dots vairāk par 3 nedēļām atvaļinājuma. Turklāt, pirms dodaties atpūsties, jātiek galā ar daudzām darba lietām un jāatstrādā dubulta norma. Un, atgriežoties darbā no atvaļinājuma, jau atkal gaida sakrājušās lietas, jo manas prombūtnes laikā citiem darbiniekiem nebija laika pildīt manu darbu.
Pirms gulētiešanas es kā kalkulators aprēķinu, kā pareizi sadalīt līdzekļus. Galu galā vajag nopirkt pārtiku, maksāt par bērnu nodarbībām, pirkt drēbes utt.
Esmu precējusies un man ir labs vīrs, kurš arī cenšas ģimenes labā, bet nez kāpēc tik un tā mežonīgi nogurstu. Es pastāvīgi domāju ne tikai par to, kā sadalīt budžetu, bet arī par to, kur ņemt spēkus. Mūs nevar saukt par nabadzīgiem, mums ir parasta vidusmēra ģimene.
LASI VĒL: Svešinieks mēģināja nolaupīt puisīti, bet bija pilnībā pārsteigts, kad zēns pateica šos trīs vārdus!
Bērni vienmēr paēduši un labi ģērbti, ir lietota mašīna. Bet man nav ne jausmas, kur cilvēki ņem naudu ceļojumiem, iepirkumiem un skaistai atpūtai. Kur tādas summas dabūt?
Man pat nav spēka parūpēties par sevi, un vēl ir vecāki gados, kuriem jāvelta laiks. Man ir tikai 47 gadi, un es jau gribu doties pensijā. Nav enerģijas vai spēka vispār. Apskaužu arī cilvēkus, kuri ar mazu algu kaut kā atrod naudu kūrortiem un izklaidēm. Apātija un nogurums ir mani mūžīgie pavadoņi.
Devos uz slimnīcu, lai pārbaudītu savu veselību. Ārsti teica, ka ar mani viss kārtībā, globālu problēmu nav. Man vajagot vairāk atpūsties un iepriecināt sevi. Varbūt es tiešām esmu vaimanātāja?
