Ieva jau labu laiku strādāja ārzemēs. Šis lēmums bija saistīts ar dziļu vēlmi atbalstīt savu dēlu un viņa jauno ģimeni, jo finansiālie resursi Latvijā bija ierobežoti. Strādājot par medmāsu Daugavpilī, uzkrāt nozīmīgu summu šķita gandrīz neiespējami.
Alga knapi sedza ikdienas vajadzības, tāpēc Ieva nolēma doties uz Īriju. Tur viņas medicīniskā izglītība izrādījās ļoti noderīga. Viņa ātri atrada darbu kā aprūpētāja pie gados veca kunga.
aprūpe un atbalsts no tālienes
Darba apstākļi bija labi: kungs atļāva Ievai dzīvot viņa mājā un maksāja cienīgu atalgojumu par darbu. Ieva rūpējās par viņu, kārtoja māju un gatavoja maltītes. Darbs, lai gan nebija viegls, motivēja ar pienācīgu samaksu.
Turklāt viņa atrada atbalstu citās sievietēs, kuras bija līdzīgā situācijā. Reizi nedēļā viņas tikās, dalījās pieredzē un sniedza viena otrai emocionālu atbalstu, kas bija ļoti svarīgs, esot tālu no mājām.
Ieva visu nopelnīto naudu sūtīja savam dēlam Mārim. Māris un viņa sieva Līga gribēja pirkt dārgu dzīvokli jaunā mājā Rīgā, jo tā viņiem teica Līgas mamma Māra.
— Varbūt jums vajadzēja izvēlēties mazāku dzīvokli, — māte ieteica Mārim. — Kāpēc jums tādi lieli tēriņi?
— Kāpēc jums jātaupa? — dēla sievasmāte Māra tūlīt iebilda. — Ja piedzims bērni, viņi nedrīkst dzīvot šaurībā! Vai tiešām žēlojat naudu savam dēlam?
Māris, vēloties uzturēt labas attiecības ar sievu un sievasmāti, piekrita viņu viedoklim. Ieva, lai gan nebija apmierināta ar finanšu lēmumu, tomēr nolēma nestrīdēties.
Viņa turpināja sūtīt naudu un strādāt, bet Līgas māte ‘iedeva savu ieguldījumu’ – uzdāvināja pārim gultas veļu un dažas vecākas mēbeles.
Pēc pieciem gadiem, pateicoties Ievas sūtītajai naudai, aizņēmums par dzīvokli bija pilnībā segts. Ieva nolēma vēl nedaudz uzkavēties ārzemēs, lai veiktu remontu savā dzimtajā mājā. Pusotra gada laikā viņa atjaunoja jumtu, uzstādīja saules paneļus, ieklāja bruģi pagalmā un veica vannas istabas pārbūvi.
Tāpat viņa iegādājās jaunu sadzīves tehniku, labiekārtoja guļamistabu un viesistabu. Visu šo darbu Ieva paveica pati, paļaujoties uz saviem spēkiem un nevienam neprasot palīdzību.
Atgriezusies mājās uz pastāvīgu dzīvi, Ieva nolēma atzīmēt atjaunotās mājas svētkus. Viņa uzaicināja dēlu ar ģimeni, un atbrauca arī sievasmāte Māra. Jau no paša sākuma Māra sāka izteikt kritiskas piezīmes.
— Tik dārga sadzīves tehnika! Vai tas ir nepieciešams? — Kāpēc jums vienai tāda milzīga gulta? — Paneļi uz jumta? Tas ir velti iztērēta nauda, no tā nav nekāda labuma.
Ievai bija nepatīkami uzklausīt kritiku, bet viņas pacietība beidzās, kad Māra ierosināja pārdot māju.
— Labāk pārdodiet šo māju un palīdziet bērniem, — teica Māra. — Palīdzēt? — Ieva vairs nespēja klusēt un atklāja patiesību. — Es piecus gadus sūtīju naudu! Es nomaksāju viņu dzīvoki! Cik daudz jūs palīdzējāt, Māras kundze?
— Mammu, viņai ir taisnība, — iejaucās Māris. — Tu varētu pārdot māju un nopirkt dzīvokli pilsētā, un mums, iespējams, pietiktu mašīnai.
Šie vārdi bija pēdējais pārbaudījums. — Mašīnu? Tad brauciet paši strādāt ārzemēs! Uzziniet, kā tiek pelnīta šī nauda! — atbildēja Ieva.
Viesi aizgāja, nepagaršojuši cienastu. Svinības tika pārtrauktas. Ieva pārdzīvoja tikai par dēlu – viņa nebija gaidījusi, ka viņš tik viegli pakļausies sievas un sievasmātes ietekmei, nenovērtējot mātes ieguldījumu.
Tomēr šis notikums nostiprināja viņas pārliecību par savu neatkarību un tiesībām pašai lemt par savu dzīvi un īpašumu. Ieva bija paveikusi savu misiju, un tagad viņa varēja beidzot baudīt pašas iegūto mieru un mājas komfortu.
Briedums ir māksla sargāt savu iekšējo mieru.
Vārdiem ir spēks. Ieva, izdodot savu lēmumu, beidzot nodrošināja sev tiesības uz dvēseles komfortu un mājas mieru, par kuru bija tik smagi strādājusi. Viņas stāsts atklāj, cik bīstami ir ļaut citiem noteikt jūsu dzīves vērtību, īpaši brieduma gados. Pat vislielākā mīlestība un palīdzība nedrīkst pāraugt kontrolē.
Ko mēs varam secināt? Vecumā liela vērtība ir nevis materiāliem labumiem, ko atstājam, bet gan spējai skaidri noteikt robežas un aizsargāt savu neatkarību. Mūsu lielākais ieguldījums bērnos ir nevis finansiāla atkarība, bet gan pašcieņas un personīgās brīvības piemērs.
Tagad jautājums jums, lasītāji: Vai esat kādreiz saskārušies ar situāciju, kad palīdzība pārvēršas kontrolē? Kādas tēmas jums ir palīdzējušas saglabāt mieru un autonomiju attiecībās ar tuviniekiem?
