Savai 50. dzimšanas dienai Laila īsti negatavojās, taču cerēja, ka laulātais draugs Juris pateiks vismaz pāris siltu vārdu un uzdāvinās viņai ziedu pušķi.
Agri no rīta pamostoties, sieviete pagatavoja vīram brokastis. Viņš ātri paēda un, ne vārda nesakot, devās prom. Nedaudz sarūgtināta arī Laila sāka posties uz darbu, cerot, ka Juris viņu apsveiks vakarā.
Pirms iziešanas no mājas sieviete paskatījās spogulī – neskatoties uz skaitli 50, atspulgs viņu tomēr iepriecināja. Iegrimusi domās, viņa devās uz biroju.
Lielāko daļu dzīves Laila bija pavadījusi laulībā, kas kādreiz bija mīlestības un sapņu piepildīta. Viņa apprecējās jauna, izveidoja ģimeni, izaudzināja divus bērnus un centās izveidot omulīgu mājokli.
Taču kopdzīves gaitā izdzisa siltums, kas bija starp laulātajiem. Vīrs uzskatīja Lailas rūpes par pašsaprotamu lietu, bet pieaugušie bērni viņas centienus pat nepamanīja. Pati savās mājās Laila bieži jutās it kā neredzama.
Visi mājas darbi gūlās uz viņas trauslajiem pleciem – Laila gatavoja ēst, tīrīja, mazgāja, gludināja, bet neviens to nenovērtēja. Bieži gadījās, ka pēc vakariņām vīrs un dēli piecēlās no galda pat nepasakot paldies, nemaz nerunājot par sakopšanu pēc sevis vai trauku mazgāšanu.
Laila strādāja par grāmatvedi nelielā uzņēmumā. Viņai darbs bija ne tikai ienākumu avots, bet arī iespēja aizbēgt no ikdienas rutīnas. Kolēģu komanda viņu novērtēja par profesionalitāti, bet vēl jo vairāk par laipnību un sirsnību. Viņa bieži uzkavējās birojā līdz vēlam vakaram, jo mājās viņu gaidīja tikai vienaldzība un pienākumi.
Arī todien Laila nesteidzās doties mājās – visi darbinieki jau bija devušies prom, bet viņa vēl tikai pabeidza atskaiti. Pēkšņi klusumā atskanēja priekšnieka balss.
– Laila, vai tu nepārstrādājies? Tu vienmēr esi pēdējā, kas aiziet.
Sieviete bailīgi atbildēja, ka viņai patīk strādāt klusumā. Tomēr priekšnieks viņas balsī saklausīja apslēptas skumjas.
Kopš tā vakara Alvis sāka vairāk sazināties ar Lailu un iepazīt viņas dzīvi. Viņš nespēja saprast, kā tik gudra un gādīga sieviete nokļuvusi pasaulē, kurā netika novērtēta.
Alvis bija šķīries un jau tuvojās 55 gadu vecumam. Viņš jau sen bija ievērojis Lailu – viņas pieticību, uzmanību, kādu viņa piešķīra detaļām, un draudzīgo smaidu. Priekšnieks sievieti ļoti cienīja kā profesionāli.
Laika gaitā viņu sarunas kļuva arvien dziļākas. Alvis dalījās savās atmiņās, bet Laila stāstīja par sapņiem, no kuriem viņai kādreiz bija jāatsakās.
Tikmēr Juris arvien vairāk attālinājās no sievas. Viņš ne tikai nepievērsa viņai nekādu uzmanību, bet tikpat kā nerunāja ar viņu. Dažreiz viņi varēja nodzīvot vairākas dienas, nepārmijot ne vārda.
Dēli uzauga un pārcēlās prom, bet starp Lailu un viņas vīru izveidojās dziļa plaisa.
Kādu dienu Alvis negaidīti atzinās…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
