Es joprojām spilgti atceros to sestdienas pēcpusdienu Siguldā. Mēs sēdējām nelielā, mājīgā kafejnīcā netālu no pilsdrupām. Ārā valdīja dzestrs marta gaiss, bet iekšā smaržoja pēc kanēļa un svaigi maltas kafijas.
Tajā brīdī es jutos kā sieviete, kuru beidzot kāds ir ieraudzījis pa īstam. Man ir piecdesmit viens gads. Strādāju par interjera dizaineri, un mana ikdiena paiet starp krāsu paletēm, mēbeļu skicēm un prasīgiem klientiem.
Esmu kopta, pašpārliecināta, un dzīves pieredze mani ir iemācījusi nevis baidīties no vecuma, bet gan nēsāt to kā dārgu rotaslietu.
Man pretī sēdēja Guntis. Viņam ir piecdesmit septiņi gadi, viņš strādā loģistikas nozarē un jau sešus gadus ir atraitnis. Uz viņa bija kvalitatīvs, tumši zils mētelis, uz rokas dārgs pulkstenis, un viņa balss skanēja mierīgi un nosvērti – tieši tā, kā runā vīrieši, kuri zina savu vērtību.
Man likās, ka pēc visiem šiem vientulības gadiem liktenis man beidzot ir piespēlējis cilvēku, ar kuru kopā novecot skaisti.
Taču viss sabruka pāris minūšu laikā. Ar vienu vienīgu teikumu, kas bija tikpat sauss un nejūtīgs kā nodokļu inspekcijas brīdinājums. Guntis paskatījās uz mani nevis ar mīlestību, bet gan kā pieredzējis uzņēmējs, kurš revidē noliktavas atlikumus.
— Baiba, tu taču saproti realitāti… Piecdesmit gados sieviete vairs nav “aktīvs”. Tu esi izdevumu pozīcija, — viņš mierīgi noteica, malkojot savu espresso.
Šie vārdi man iesitās kā auksta duša. Ja jums šķiet, ka es kaut ko pārprotu, ļaujiet man izstāstīt šo stāstu no sākuma, lai jūs saprastu, kā mēs nonācām līdz šai “grāmatvedībai”.
Iepazīšanās: vai tiešām pēdējais nopietnais vīrietis
Pēc šķiršanās, kas notika pirms pieciem gadiem, es ilgi pat neskatījos uz vīriešu pusi. Man bija darbs, bērni jau izauguši, savs dzīvoklis Rīgas Teikā un draudzenes. Taču vienā lietainā vakarā es tomēr reģistrējos populārā iepazīšanās vietnē.
Tur es ieraudzīju Gunta profilu. Tas izcēlās uz visu to dīvaino “selfiju” fona.
Viņa apraksts bija lakonisks: “57 gadi. Uzņēmējs. Atraitnis. Patīk daba, klasiskā mūzika un klusums. Meklēju gudru sievieti, ar kuru var ne tikai runāt, bet arī saprasties bez vārdiem.”
Es nodomāju – lūk, nobriedis vīrietis! Mēs sākām sarakstīties. Viņa ziņas nebija banālas. Viņš jautāja par manu darbu, par to, kā es redzu telpu, par manu filozofiju pret dzīvi. Mēs runājām par to, ka šajā vecumā attiecības vairs nav par “dzīšanos pēc tauriņiem vēderā”, bet gan par mieru un savstarpēju atbalstu.
Pirmās tikšanās: ilūzija par sapņu vīrieti
Mūsu pirmie trīs randiņi bija kā izkāpuši no labas melodrāmas. Mēs vakariņojām restorānā Andrejsalā, vērojot kuģus, mēs gājām uz koncertu Lielajā ģildē. Guntis bija ideāls kavalieris. Viņš nekad neaizmirsa atvērt durvis, viņš mācēja pasniegt mēteli, un viņa komplimenti bija smalki.
— Tevī ir kaut kas tāds, ko neatradīsi nevienā jaunā meitenē, — viņš teica mūsu otrajā tikšanās reizē. — Tevī ir miers un dziļums. Ar tevi ir tik viegli.
Es burtiski atplauku. Es jutos kā sieviete, kura beidzot ir novērtēta nevis par jaunības gludo ādu, bet par personību. Guntis stāstīja par savu aizgājušo sievu un to, cik ļoti viņš par viņu rūpējās līdz pat pēdējam dzīves mirklim. Tas man radīja pārliecību, ka viņš ir uzticams vīrietis, uz kuru var paļauties.
— Es esmu pieradis nest atbildību, — viņš teica, un es viņam ticēju.
Pirmās šaubas un dīvaini mājieni sarunā
Pirmās aizdomas par viņa dīvaino pasaules uztveri parādījās ceturtajā tikšanās reizē, kad mēs devāmies pastaigā pa Mežaparku. Saruna aizskāra tēmu par kopdzīvi un vecumdienām. Es pajautāju, kā viņš redz savu dzīvi pēc desmit gadiem.
— Es gribu dzīvot savā priekā un beidzot baudīt to, ko esmu sasniedzis, — Guntis teica, noskatoties uz kādu jaunu pāri, kas gāja mums garām.
— Visu mūžu esmu smagi strādājis un daudz tērējis citiem, tāpēc tagad meklēju attiecības, kurās nav nekāda lieka apgrūtinājuma vai smagu saistību. Man ir svarīgi, lai neviens nav otram par nastu un mēs abi būtu pilnīgi neatkarīgi.
Es piekritu, jo man pašai ir savi ienākumi un es negaidu, ka kāds mani uzturēs. Taču viņa nākamā frāze lika man aizdomāties.
— Saproti, Baiba, vīrietim mans vecums ir “ziedu laiki”. Esmu nodrošināts, bērni patstāvīgi. Bet sievietei pēc piecdesmit… tur bieži sāk parādīties tikai problēmas un vajadzības. Es to saucu par “riska zonu”.
Tobrīd es to norakstīju uz viņa rūgto pagātnes pieredzi un lielo zaudējuma smagumu. Es biju pārliecināta, ka vīrietis vienkārši baidās atkal saskarties ar grūtībām un tikt pārslogots ar jaunām, laikietilpīgām rūpēm par kādu citu cilvēku.
Es pat nevarēju iedomāties un laicīgi nepamanīju, ka viņš sāk mani “svērt” un vērtēt nevis kā personību, bet gan kā parastu ekonomisku vienību savā personīgajā budžetā.
Vakariņas mājās un galīgais lēmums
Pienāca diena, kad es uzaicināju Gunti pie sevis uz vakariņām. Es biju pagatavojusi lasi krējuma mērcē, nopirkusi labu vīnu un aizdedzusi sveces. Es gribēju, lai viņš sajūt māju siltumu, ko var sniegt tikai sieviete, kura mīl to, ko dara.
Viņš ieradās pie manis ar tiešām skaistu un gaumīgu ziedu pušķi no “Ziedu sētas”, mierīgi apsēdās pie klātā galda un ar zinātāja skatienu atzinīgi novērtēja manu rūpīgi izveidoto interjeru.
— Tev ir gaume. Tas ir dārgi, — viņš noteica, pētot manu virtuves iekārtu.
Vakariņu laikā mēs sākām runāt par ceļojumu plāniem. Es teicu, ka labprāt rudenī aizlidotu uz Itāliju. Guntis pēkšņi kļuva vēss.
— Tas ir jauki, Baiba. Bet tu taču saproti, ka mūsu gados katrs ceļojums, katra veselības pārbaude, katrs tēriņš ir jāizvērtē. Vīrietim investēt sievietē, kurai ir piecdesmit… nu, tas ir kā uzturēt vecu automašīnu. Tu vairs neesi investīcija nākotnē, tu esi tīri izdevumi.
Es noliku dakšiņu. Klusums, kas iestājās telpā, bija biezāks par mērci uz mana šķīvja.
— Izdevumi? — es klusi pārjautāju.
— Jā, Baiba. Esi reāliste un skaties uz lietām praktiski. Bioloģiski tu vairs nevari sniegt neko tādu, ko spēj divdesmitgadnieces – ne bērnus, ne to neizsīkstošo enerģiju.
No tavas puses var nākt tikai arvien lielākas prasības un vēlme, lai kāds uzņemas atbildību par tavu ikdienu un labsajūtu nākotnē.
Es meklēju sev dzīves kompanjoni kopīgai izklaidei, bet es nekādā gadījumā negribu kļūt par tavu personīgo sociālo garantu vai finansiālo aizmuguri.
Tajā vakarā es viņu neizraidīju uzreiz, bet turpināju sēdēt un bez vārdiem klausījos, kā viņš pavisam atklāti izklāsta savu dzīves teoriju.
Kā tas beidzās… (Turpinājums otrajā lapā)
