– Valdi, es laikam vienkārši tevi nepareizi sapratu pašā sākumā. Kad tu teici “kāds blakus”, es iedomājos, ka tas ir stāsts par diviem cilvēkiem, kuri saiet kopā ar visām savām bagāžām. Izrādās, ka tas ir bijis stāsts tikai par tevi vienu pašu.
Viņš nezināja, ko atbildēt, un vienkārši klusēja. Es aizgāju uz otru istabu. Viņš man pakaļ neatnāca. Viņš izvācās pēc divām nedēļām. Tas notika bez “izrādes” – mēs abi esam pieauguši, saprātīgi cilvēki, kā viņam pašam tik ļoti patika uzsvērt. Viņš pakoja savas mantas ļoti rūpīgi, neko nesajauca, paņēma pat savu mīļāko krūzi, uz kuras bija attēloti brieži. Pirms aizvērt durvis, viņš vēl noteica:
– Tu esi tiešām laba sieviete, Laila. Žēl, ka mēs tik dažādi skatāmies uz dzīves pamatlietām.
Es viņam piekritu. Gunta vēlāk man tieši pajautāja: “Nu, vai tu tagad nožēlo to visu padarīšanu?”
Es par to ilgi un godīgi domāju.
– Par ko tieši man būtu jāžēlo? – es pretī pajautāju.
– Nu, par to, ka tik neprātīgi ātri sagājāt kopā.
– Nē, – es noteicu. – Zini, ir daudz labāk visu patiesību uzzināt četros mēnešos, nevis tērēt tam četrus gadus savas dzīves.
Gunta tikai saprotoši pamāja. Viņa ir reāliste, es taču jau teicu.
Markuss pie manis atbrauca pagājušajā nedēļā. Viņš atkal sēdēja virtuvē, ar lielu apetīti tiesāja manas pankūkas ar caurumiņiem un aizgūtnēm stāstīja kaut ko par savu jauno audzinātāju bērnudārzā – tur bija kaut kāds neticami sarežģīts un smieklīgs stāsts par to, kā viņi visi kopā barojuši bruņurupuci.
Markuss pēkšņi apklusa, tad uzmanīgi nolika dakšiņu un paskatījās uz koridoru, kur kādreiz stāvēja Valda mētelis.
– Omīt, – viņš klusi noteica, – es atcerējos. Tas vīrietis, kas te dzīvoja… viņš man iedeva savu telefona numuru.
Es sastingstu ar tējas krūzi rokā.
– Numuru? Kad?
– Toreiz, kad es viņam rādīju mašīnīti. Viņš man iečukstēja ausī, lai es to iedodu tētim. Teica, ka tētim varot noderēt jauns darbs pie viņa būvfirmā, jo tētis esot “labākais būvnieks pilsētā”.
Es jutu, kā man aizraujas elpa. Valdis nekad nebija saticis Kristīnes vīru. Viņš pat nezināja viņa vārdu.
– Un? Tu iedevi?
– Nē, – Markuss iestūma mutē pēdējo pankūkas gabalu un viltīgi pasmaidīja. – Es viņam nepaticu. Un tētis teica, ka ar cilvēkiem, kuriem nepatīk bērni, darīšanas kārtot nedrīkst. Es to lapiņu izmetu turpat pie kāpņu telpas.
Es apsēdos pretī mazdēlam, un pirmo reizi četru mēnešu laikā man kļuva patiešām viegli. Valdis nebija vienkārši vienaldzīgs – viņš bija mēģinājis nopirkt manu ģimeni, pat neuzskatot par vajadzīgu man par to pateikt.
