Mēs ar Aivaru esam pazīstami gandrīz pusi dzīves. Skolā sēdējām vienā solā, pēc tam bijām kaimiņi. Mūsu ģimenes draudzējās, kopā gājām dabā, dalījāmies priekos un bēdās.
Aivars vienmēr atstāja stabila, uzticama vīrieša, īsta ģimenes cilvēka iespaidu. Viņam bija harmoniska dzīve: sieva Nora, ar kuru viņš bija nodzīvojis ceturtdaļgadsimtu, divi pieauguši bērni, mēbelēta vasarnīca un mērens ikdienas aktivitāšu ritms.
Man šķita, ka ģimenē viss rit mierīgi un paredzami. Tāpēc īpaši pārsteidzoši bija tas brīdis, kad Aivars vienā vakarā ieradās pie manis ar mugursomu uz pleciem. Viņa acīs bija redzams nogurums, un viņš sacīja:
– Es pametu Noru. Man ir cita…
Tas bija mirklis, kas lika apstāties. Vīrietis, kurš vienmēr bija pazīstams ar savu uzticību ģimenei, bija gatavs doties citā ceļā. Viņa skatienā mirdzēja gan satraukums, gan iedvesma, jo viņš ticēja — šis nav noslēgums, bet gan iespēja atvērt jaunu dzīves lappusi.
Kā viss sākās: “Es jutos tā, it kā atkal dzīvotu pilnā sparā.”
Stāsts risinājās pēc pazīstama scenārija. Darbā parādījās jauna kolēģe Solveiga – enerģiska, aktīva, ar lipīgiem smiekliem un spēju atrast atbalsta vārdus. Viņa jokoja, sūtīja attēlus ziņojumapmaiņā, jautāja par viņa paradumiem. Aivaram, kurš pēdējos gadus bija dzīvojis ciklā “darbs – mājas – veikals – vasarnīca”, šāda uzmanība bija kā svaiga gaisa malks.
Sākumā viņš jauno dāmu neuztvēra nopietni, bet pamazām viņam radās pret viņu simpātijas. Kopīgas pusdienas, vakara sarakste, viņas vārdi: “Tu esi īsts vīrietis, es jūtos pasargāta kopā ar tevi.” Aivars sāka vairāk rūpēties par sevi, biežāk mainīt kreklus un skatīties spogulī. Ikdienas dzīve kopā ar sievu viņam tagad šķita kā ieradums, nevis mīlestība.
Un tad Solveiga tieši pajautāja:
– Vai tu turpināsi dzīvot savu ierasto dzīvi vai riskēsi?
Viņš nolēma riskēt.
Pirmie mēneši: pacilātība un viegluma sajūta
Neliels īrēts dzīvoklis, kopīga iepirkšanās, smiekli, vieglums. Viņi kopā iekārtoja savu ligzdiņu, rīkoja romantiskus vakarus, pastaigājās pa pilsētu, sarunājās visu nakti. Aivars juta spēka pieplūdumu, it kā būtu kļuvis divdesmit gadus jaunāks. Solveiga uz viņu skatījās ar apbrīnu, bet viņam patika sagādāt mīļotajai mazus pārsteigumus.
Vīrietis viņai rakstīja: “Tas ir neticami, ka tevī klausās, kad nav pārmetumu vai salīdzinājumu, bet tikai prieks.” Tajās nedēļās viņš gandrīz nedomāja par mājām, par Noru, par bērniem. Viņš bija gluži kā apreibis no jaunajām sajūtām.
Kad prieks sāka plaisāt
Taču idille neturpinājās ilgi. Jau pēc pāris mēnešiem sāka parādīties pretrunas. Solveiga tiecās pēc aktīvas dzīves – ballītes, ceļojumi, pasākumi. Bet Aivars sapņoja par klusumu un atpūtu pēc darba. Nesaskaņas kļuva arvien biežākas.
Jauno dāmu kaitināja, ka vīrietis “nav moderns”, nevēlas demonstrēt savas attiecības sociālajos tīklos. Savukārt Aivaram nepatika, ka viņa stundām ilgi “sēž” telefonā, entuziastiski ritinot īsus video. Abi mīlnieki galu galā atklāja, ka viņu gaumes attiecībā uz ēdienu, kino un atpūtu ir pilnīgi atšķirīgas.
Aivars arvien biežāk pieķēra sevi pie domas: “Kas notiks tālāk? Pēc gada? Pēc pieciem?” Viņš saprata, ka nevarēs mūžīgi spēlēt “jautrā ceļabiedra” lomu. Arvien biežāk viņš atcerējās Noru – viņas rūpes, kā viņa apsedza viņu ar segu, kad viņš bija sasirdzis, kā viņa atnesa viņam tēju. Šīs atmiņas viņu sildīja vairāk nekā trokšņainās ballītes.
Pēdējā saruna
Pienāca Izšķirošais brīdis. Solveiga ierosināja doties uz mūzikas festivālu. Aivars atteicās, aizbildinoties ar nogurumu un darba lietām.
Viņa kļuva pikta:
– Tu kļūsti vecs. Tu man traucē izbaudīt spilgtu dzīvi.
Un tad Aivars, šķiet, ieraudzīja gaismu. Viņš saprata, ka visu šo laiku ir spēlējis lomu, pielāgojoties citu cilvēku cerībām. Viņš saprata: tas nebija viņš, bet tikai Solveigas pasaules atspulgs.
Tomēr trakākais notika pēc tam…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
