Aivars neiebilda. Viņš vienkārši sakravāja savas mantas un aizgāja. Tad piezvanīja Norai un klusi sacīja:
– Man nav ko lūgt. Es tikai gribēju, lai tu zinātu: tu biji īsta.
Nora neizplūda emocijās. Viņa klusēja. Aivars saprata: ceļš atpakaļ būs garš. Vai neiespējams.
Atklāsme pēc laika
Pagāja daži mēneši. Aivars dzīvoja viens, bieži devās uz vasarnīcu un tikās ar bērniem. Dažreiz viņš zvanīja Solveigai un atzinās:
– Es pieļāvu vismuļķīgāko kļūdu. Meklēju apstiprinājumu savam nozīmīgumam citas sievietes acīs, bet man vajadzēja ieskatīties sevī.
Viņš saprata: Nora nebija tikai viņa dzīvesbiedre. Viņa bija viņa dzīves pamats. Viņi kopā bija piedzīvojuši visu: priekus, nepatikšanas, problēmas, uzvaras. Bet attiecības ar jauno sievieti bija tikai viegls atspulgs, skaists, bet tukšs. Viņš nevaino Solveigu. Viņa vienkārši bija citāda. Bet arī viņš bija mainījies. Viņš to saprata pārāk vēlu.
Tagad viņš cenšas atjaunot vismaz uzticību. Ne jau atgriešanās, bet gan godīguma labad. Viņš saka:
– Es gribu, lai Nora zinātu: es novērtēju katru minūti, ko mēs nodzīvojām kopā.
Secinājums
Aivara stāsts nav nekas neparasts. Mēs bieži jaucam nogurumu ar jūtu zudumu, jauno ar īsto un bēgam. Mēs domājam, ka laime ir jaunajā. Bet tā ir kaut kas cits – dziļumā, spējā būt tuvu, kad dzīve pārstāj būt pasaka un kļūst par realitāti.
Aivars aizgāja no laulātās draudzenes, domādams atrast brīvību. Bet viņš saprata: brīvība nav jaunā sievietē, bet gan godīgumā pašam pret sevi. Viņš meklēja jaunību, bet atrada briedumu. Žēl, ka uz zaudējuma rēķina.
Dārgās dāmas, vai jūs varētu piedot vīra sānsoli? Vai vismaz mēģināt saprast, kāpēc viņš tā rīkojās? Pastāstiet, lūdzu, komentāros. Un neaizmirstiet atzīmēt rakstu ar emocijzīmi un dalīties ar to sociālajos tīklos!
