Nesen pusdienoju ar senu draugu Jelgavā. Viktoram ir 57 gadi, bet viņš izskatās desmit gadus jaunāks: lieliski piegulošs dārgs uzvalks, viegls parfīma aromāts, bet acīs – pārliecība, ka viņš visu kontrolē un ka dzīve ir izvērtusies tieši tā, kā viņš vēlējās.
Pirms pāris gadiem viņš izšķīrās no civilsievas Guntas, ar kuru nodzīvoja kopā gandrīz septiņus gadus. Tagad, cik dzirdēju no draugiem, viņš ir laimīgs jaunās attiecībās. Un, nespēdams novaldīt ziņkāri, uzdevu Viktoram tiešu jautājumu, kas man jau sen bija uz mēles:
– Viktor, atvaino manu netaktiskumu, bet daudzi saka, ka, dzīvojot ar Guntu tu, maigi izsakoties, biji skops: skaitīji katru centu un atpūtāties tikai vasarnīcā, ravējot burkānu dobes. Bet savu pašreizējo dzīvesbiedri Elīnu tu ved uz tālām zemēm un apber ar dāvanām. Vai tas ir godīgi pret Guntu? Viņa taču tā rūpējās par tevi.
Es gaidīju, ka viņš sadusmosies vai centīsies izvairīties no atbildes. Bet Viktors mierīgi iemalkoja kafiju un atbildēja bez mazākās apmulsuma pazīmes:
– Paradokss ir tāds, ka es katrai no šīm abām sievietei devu tieši to, ko viņa bija pelnījusi.
Atklāti sakot, šie vārdi mani saniknoja. Kā tā – “pelnījusi”? Gunta bija gādīga, uzticīga, īsta pavarda sargātāja. Bet Elīna, cik man zināms, bija īsta skaistule, bet egocentriska. Kur loģika?
Viktors pamanīja manu sašutumu un tikai viegli pasmaidīja.
– Visa būtība ir signāli, ko sieviete sūta vīrietim. Viens un tas pats cilvēks attieksmē pret vienu sievieti ir skops, bet pret citu – dāsns. Ziedošanās un pašatdeve sadzīvē zaudē vērtību, savukārt spēja novērtēt sevi un pieprasīt, gluži pretēji, tiek atalgota.
Un viņš pastāstīja divus stāstus – par Guntu un Elīnu.
Pirmais stāsts. Sieviete “Pamats”
Guntai bija apmēram piecdesmit gadu, kad viņa un Viktors sāka dzīvot kopā. Laipna, mierīga sieviete ar maigu smaidu, bet gurdenām acīm. Viņas galvenais moto bija “viss mājai”. Viņa neprasīja neko sev, visa viņas dzīve bija veltīta sadzīvei un rūpēm par to.
– Gunta bija zelta cilvēks, – atzina Vadims. Tīrīja un kārtoja dzīvokli, izmeta veco, nopirka jaunu, vienmēr tiekās pēc omulības.
Ledusskapī vienmēr bija vairākas zupas, no kurām izvēlēties, krekli bija izgludināti, dzīvoklis spīdēja un laistījās. Bet tajā pašā laikā Gunta taupīja uz sevi. Jaunas kleitas vietā viņa lūdza nopirkt putekļsūcēju, matus krāsoja pati, nevis devās uz skaistumkopšanas salonu. Viņa labprātāk pavadīja atvaļinājumu vasarnīcā, kopjot gurķus un gatavojot ievārījumus, nevis brauca atpūsties pie jūras.
Viktors pret to neiebilda. Viņam bija ērti. Viņš ieradās tīrā mājoklī, paēda gardas vakariņas un omulīgi atpūtās. Bet pamazām viņš pārstāja Guntu uztvert kā sievieti. Viņa pārvērtās par “saimniecības pārzini”. Abu attiecības bija stipras, taču bez dzirksteles. Un kādā brīdī viņš saprata: blakus viņam ir brīnišķīga saimniece, bet ne mīļotā sieviete. Viņi izšķīrās klusi, bez drāmas.
Eņgeļa ceļš jeb kāpēc es katru rītu modos 5:30, tieši tikos cikos aizgāja mana mamma
Bet gadījums ar otru sievieti bija vēl interesantāks!
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
