Jo vairāk vīrietis lielās, jo vairāk jautājumu. Pārliecināti cilvēki nepierāda savu vērtību ar monologiem. Viņi to parāda ar darbiem un konkrētību.
Ja viņš izvairās no tieša jautājuma par darbu – tur ir problēma. “Sevis meklējumos”, “esmu augstāks par šo tirgu”, “nepiekrītu niekiem” – tas viss bieži nozīmē vienu vienkāršu vārdu: bezdarbnieks.
Frāzes kā “sievietei jāiedvesmo”, “vīrietim vajadzīga aizmugure” ir jātulko. Bieži tas nozīmē: “Es gribu dzīvot pie tevis, uz taviem resursiem – naudas, laika, rūpēm.” Pūrs padomju termosa un pāris kreklu izskatā nav ieguldījums kopīgā dzīvē. Tas ir godīgs, bet ļoti spilgts marķieris: cilvēks netaisās uzņemties atbildību. Viņš meklē, kur ērti iedzīvoties.
Nebaidieties celties un iet prom. Jā, neērti. Jā, dažreiz šķiet: “Nu, jānodzēš jau tas randiņš līdz galam.” Bet mūsu laiks un dzīve ir pārāk vērtīgi, lai tos tērētu tiem, kuri sākotnēji nav nākuši pēc partnerības, bet pēc servisa. Tikšanās ar Gunti man kļuva par filtru. Tagad, tiklīdz vīrietis sāk runāt pārāk daudz par sevi, izvairīties no konkrētības un spriedelēt par to, ka “sievietei jāiedvesmo” – man ieslēdzas iekšējā sarkanā gaisma.
Es joprojām ticu, ka pēc 45 un pēc 50 gadiem var satikt normālu, nobriedušu vīrieti. Bet tam ir svarīgi neaizvērt acis uz pirmajiem trauksmes zvaniem.
Šis stāsts kalpo kā spēcīgs atgādinājums par personīgo robežu nozīmi un prasmi saskatīt realitāti aiz skaistiem vārdiem. No tā var gūt vairākas būtiskas atziņas:
1.Vārdi pret darbiem: Patiesa pārliecība par sevi un stabilitāte izpaužas darbos un konkrētībā, nevis nebeidzamos pašslavinājuma monologos. Ja cilvēks pārāk uzstājīgi mēģina sevi “pārdot”, viņš, visticamāk, kaut ko mēģina noslēpt.
2.Intuīcija kā drošības filtrs: “Trauksmes zvaniņi” (kā izvairīšanās no jautājumiem par darbu vai pārmērīga koncentrēšanās uz sevi) nav nejaušība. Ir svarīgi uzticēties savai sajūtai, kad kaut kas “nelīmējas kopā”, pat ja otrs cilvēks šķiet pieklājīgs un kopts.
3.Partnerība pret aprūpi: Attiecībām pēc 50 gadu vecuma vajadzētu balstīties uz divu neatkarīgu, nobriedušu cilvēku vēlmi dalīties dzīvē, nevis uz viena partnera vēlmi atrast “ērto ostu” vai aizstājēju mātes rūpēm.
4.Sava laika vērtība: Prasme pārtraukt neveiksmīgu randiņu un pateikt “nē” ir nevis nepieklājība, bet pašcieņa. Mūsu laiks un emocionālie resursi ir pārāk vērtīgi, lai tos tērētu cilvēkiem, kuri meklē resursus, nevis saikni.
