5. Man joprojām ir kaut kas, ko tev dot
Tas ir īpaši svarīgi, kad bērni jau ir nostājušies uz savām kājām, neatkarīgi, ar savām ģimenēm un rūpēm. Rodas ilūzija, ka viņiem mēs vairs neesam vajadzīgi. Ka mūsu laiks ir beidzies.
Bet nesen es salaboju ūdens krānu meitas mājoklī. Nieks, protams, pusstundas darbs. Bet tad viņa man uzrakstīja ziņu: “Tēt, tu joprojām esi uzticamākais vīrietis manā dzīvē.” Un es divas stundas staigāju pa māju, izjūtot sevī gaismu un siltumu. Mēs esam vajadzīgi. Ar savām rokām, savu pieredzi, savu mieru. Dažreiz vienkārši – ar savu balsi telefona otrā galā.
6. Es tevi mīlu un mīlēšu vienmēr
Mans sens draugs pavasarī aizgāja mūžībā. Klusi, miegā. Viņa dēls pēc bērēm teica: “Tēvs nekad neteica, ka mani mīl. Šķiet, es to sapratu. Bet tas nav tas pats, kas pateikt vārdos”.
Mēs visi šos vārdus virpinām galvā, it kā tie būtu jāsaka kaut kādā ideālā brīdī. Bet šis brīdis ir klāt. Katru rītu, katru vakaru. Vienkārši saki: “Es tevi mīlu. Par spīti visam. Bez nosacījumiem. Nevis par kaut ko – vienkārši tāpat.”
Lasi vēl: Astrologs Andris Račs aplūko zvaigžņu karti, lai analizētu pašreizējo drošības situāciju Latvijā
Mīlestība, kas nav izteikta vārdos, ir kā vēstule, kas netiek nosūtīta adresātam. Pat ja bērns sajūt mīlestību, viņš tik un tā vēlas, lai tu to apliecinātu vārdos. Nevis kāds cits, bet tu. Dažreiz viens vienkāršs teikums – “Es lepojos ar tevi” – ir vērtīgāks nekā vesels monologs. Dažreiz klusēšana ir gļēvulība, nevis cieņa. Es to pats sapratu, lai arī ne uzreiz.
Kamēr mums ir balss un kamēr ir kāds, pie kā vērsties, tas nozīmē, ka vēl ir daudz darāmā. Lai tas paliktu atmiņā. Lai tas dzīvotu.
Ja tev šis raksts izraisīja pārdomas, atzīmē to ar “patīk” un dalies sociālajos tīklos. Būsim gandarīti arī par taviem komentāriem!
