Es izvēlos klusumu: trīs mēneši ar Igoru (65) mani pārliecināja, ka cieņpilna vientulība ir labāka par attiecībām ar kontroli
Septiņus gadus es dzīvoju viena. Neskatoties uz kaķi Rūdi un draudzenēm, kuras nāca uz tēju. Klusi, mierīgi, rāmi. Un, cik dīvaini tas nebūtu, laimīgi. Bet reiz kāda draudzene teica:
— Līga, tu nebaidies, ka pavisam pieradīsi? Pēc tam nevienu neielaist. Es iesmējos:
— Bet kāpēc lai es kādu ielaistu, ja man jau tā ir labi? Tomēr šī frāze iesēdās galvā. “Pavisam pieradīsi”. It kā vientulība būtu netikums, no kura jākautrējas.
Un, kad pēc mēneša paziņas mani iepazīstināja ar Igoru, es nodomāju: bet kāpēc gan ne? Man ir sešdesmit trīs gadi. Viņam sešdesmit pieci. Abi esam saprātīgi cilvēki. Varbūt tiešām nevajag tā iegrimt savā čaulā? Pagāja trīs mēneši. Un es sapratu: vientulība var būt daudz siltāka nekā attiecības, kurās tevi nedzird.
Kad klusums ir nevis pretinieks, bet sabiedrotais
Es nesūdzējos šos septiņus gadus. Protams sākuma bija grūti — vilšanās, nožēla. Bet pēc tam kaut kā viss nostabilizējās. Es iegādājos kaķi. Iemācījos vārīt kafiju turkā. Pārstāju mosties trauksmē. Sāku vairāk lasīt, staigāt. Sāku ieklausīties sevī. Tas bija neierasti, it īpaši pirmajos gados. Bet es tiku galā. Es iemācījos būt viena. Un reiz, sarunā ar draudzeni, es to pateicu skaļi:
— Zini, bet man tiešām ir labi. Viņa iesmējās:
— Tikai neaizraujies. Pavisam pieradīsi, un pēc tam nevienu neielaist. Man nevajadzēja “kaut ko”. Man vajadzēja siltumu, cieņu, dialogu. Bet, kā izrādījās, daži vīrieši dzird tikai vienu: “Viņa ir viena — tātad piekritīs visam.”
Viņš ieradās ar komplimentiem un ziediem
Ar Igoru mēs iepazināmies caur paziņām. Brīvs. Šķietami pieklājīgs cilvēks — laipns, mierīgs, ar rokām no īstās vietas, kā mēdz teikt. Viņš uzreiz sāka skaisti aplidot. Ieradās ar ziediem, aicināja uz kafejnīcu, jokoja. Teica, ka es “izskatos jauna” un “neizskatos pēc saviem gadiem”. Man bija patīkami. Bet arī trauksmaini. It kā es ilgi nebūtu iegājusi telpā, kurā ir putekļi — un nu atvēru durvis. Viss ir nepazīstams. Un tu pati sev saki: “Nebaidies. Vienkārši pamēģini.”
Pirmais mēnesis bija dīvaini gaišs. Mēs staigājām, apspriedām filmas, dažreiz vakariņojām kopā. Viņš bija tik uzmanīgs, ka es pieķēru sevi pie domas: varbūt ne visi vīrieši ir vienādi? Bet jau tad bija brīdinājuma signāli.
Pirmais mēnesis: kad sīkumi liecina par daudz
Piemēram, viņš apvainojās, ka es negribēju uzreiz pārcelties pie viņa.
— Ko tu velc garumā? Mums nav pa divdesmit, — viņš nošņācās. — Es netaisos uzreiz lēkt iekšā karjerā, — es atbildēju. — Nu, tad sēdi pati savā alā… Es iesmējos. Nodomāju — pajokoja. Bet neaizmirsu.
Pēc tam bija vēl:
— Tev ir par daudz draudzeņu. Tu ar viņām tiecies katru dienu! — Tu droši vien vēl sēdi sociālajos tīklos? Kāpēc tev tas vajadzīgs? — Tev vajag mazāk sāls. Tu nesaproti, mums ir vecums… Ne “mums”, bet “tev”. Saprotiet?
Un galvenais — viņš visu laiku centās mani “pamācīt”. Ieteikt, labot, pamācīt. It kā es būtu bērns, kurš nezina, kā dzīvot.
Otrais mēnesis: ēna uz gaismas
Es sāku nogurt. Ne fiziski. Emocionāli. It kā blakus būtu cilvēks, kurš pastāvīgi skatās uz tevi mikroskopā un saka: “Aha! Šeit tev nav taisnība. Un šeit. Un vispār tu visu sarežģī.” Viņš greizsirdīgi izturējās pret maniem ieradumiem. Pret manu neatkarību. Pret manu rīta kafiju vienatnē. Viņš apvainojās, kad es negribēju braukt pie viņa uz vasarnīcu, jo plānoju tikšanos ar draudzeni. Pārmeta, ka es joprojām ieturu “kaut kādu distanci”, lai gan bija pagājis jau pusotrs mēnesis.
Reiz es teicu:
— Zini, man dažreiz šķiet, ka tu mani nepieņem. Un viņš pasmaidīja:
— Tā jau es mēģinu padarīt tevi par normālu sievieti. Tieši tad kaut kas nodunēja. Dūšīgi. It kā ar tabureti pa grīdu: “Bēdz.”
Trešais mēnesis: saiknes pārrāvums
Lēmumu es pieņēmu pēc ainas manā dzīvoklī. Viņš ieradās bez brīdinājuma. Vienkārši piezvanīja:
— Esmu klāt, atver. Es neatvēru:
— Esmu halātā, aizņemta, man ir darīšanas. — Kādas darīšanas tev ir sestdienā? Tu viena nevari tikt galā? Tu vienkārši negribi mani redzēt. Pēc tam bija skaļa balss uz visu kāpņu telpu. Pēc tam — mēģinājums “paņemt atslēgas uz katru gadījumu”. Pēc tam — klusums. Bet ne mierīgs, bet pūcīgs: “Tu pati visu sabojāji.”
Un es tajā naktī pirmo reizi ilgu laiku aizmigu mierīgi. Bez zvaniem. Bez spiediena. Bez sajūtas, ka man jābūt “labākajai sevis versijai” vīrietim, kurš pat neinteresējas par to, kāda esmu patiesībā.
Lasi vēl: Lai iznīdētu celmu blakus vecmāmiņas kapam izmantojām senu ķīniešu metodi, pastāstīšu kāda tā ir
Kas notika pēc tam: atgriešanās pie sevis
Es nezvanīju draudzenēm ar jautājumiem “vai es visu sabojāju?”. Es vienkārši apsēdos un uzrakstīju sev vēstuli. Tā bija īsa:
“Tev nevienam nekas nav jādara. Tavs klusums nav tukšums. Tā ir telpa, kurā tevi ciena.”
Pēc tam es uzvārīju sev kafiju, izgāju uz balkona, atvēru grāmatu. Nākamajā rītā aizgāju uz teātri ar draudzeni. Pēc tam pierakstījos uz jogu. Atgriezos savā ritmā. Savā dzīvē.
Ko es sapratu pēc šiem trīs mēnešiem
Dažreiz vientulība šķiet kā sods. Īpaši, ja tev ir 60+ gadi, un viss apkārt saka: “Tev jāpaspēj.” “Kaut kāds jau ir labi.” Bet nē. Ne “kaut kāds”, bet “kāds, ar kuru tev ir labi”. Ne “jāpaspēj”, bet “jādzīvo”. Ne “jācenšas”, bet “jāizvēlas”. Es sapratu, ka vientulība nav spriedums. Tā ir izvēle. Izvēle dzīvot tā, kā tev ir ērti. Nepielāgoties svešām gaidām. Ne paciest tāpēc, ka “a pēkšņi tā ir pēdējā iespēja”. Man ir sešdesmit trīs gadi. Es atkal esmu viena. Bet šajā vientulībā ir cieņa, ko man nedeva attiecības.
Piecas mācības, ko es guvu no šiem trīs mēnešiem
Pirmā mācība: Ja vīrietis saka “savā alā” par tavu dzīvokli un dzīvi — tas nav joks. Tā ir zīme.
Otrā mācība: Ja viņš mēģina “padarīt tevi par normālu sievieti” — tas nozīmē, ka viņš tevi nepieņem tādu, kāda tu esi. Un nepieņems nekad.
Trešā mācība: Ja viņš ierodas bez brīdinājuma un pieprasa atvērt durvis — tās nav rūpes. Tā ir kontrole.
Ceturtā mācība: Ja pēc tam tu jūti atvieglojumu — tās bija pareizas izvēles.
Piektā mācība: Vientulība nav tukšums. Tā ir telpa sev. Kuru nav obligāti jāaizpilda ar pirmo pretimnācēju.
Fināls: es izvēlos klusumu
Man ir sešdesmit trīs gadi. Es negaidu princi baltā zirgā. Nesapņoju par romānu, kā jaunībā. Nemeklēju “otro pusīti”. Bet, ja kāds parādīsies — es zināšu, ko meklēt. Ne skaistus vārdus. Ne ziedus. Ne komplimentus. Bet cieņu. Pieņemšanu. Telpu būt sev pašai. Un, ja tā visa nav — labāk lai ir klusums. Labs, silts, mans. Jo vientulība ar cieņu ir labāka nekā attiecības ar mēģinājumiem “pārtaisīt”. Man ir labi vienai. Un tas ir normāli.
Sieviete 63 gadu vecumā izvēlējās VIENTULĪBU, nevis attiecības ar kontroli — viņa ir BAILULE vai GUDRA? Labāk būt VIENAI vai “KAUT VAI AR KĀDU”? Varbūt problēma ir tajā, ka SABIEDRĪBA sievietēm 60+ gados iegalvo, ka viņām JĀPASPĒJ atrast vīrieti, pretējā gadījumā — VIŅAS IR NEVEIKSMINIECES?
