Trešais mēnesis: saiknes pārrāvums
Lēmumu es pieņēmu pēc ainas manā dzīvoklī. Viņš ieradās bez brīdinājuma. Vienkārši piezvanīja:
— Esmu klāt, atver. Es neatvēru:
— Esmu halātā, aizņemta, man ir darīšanas. — Kādas darīšanas tev ir sestdienā? Tu viena nevari tikt galā? Tu vienkārši negribi mani redzēt. Pēc tam bija skaļa balss uz visu kāpņu telpu. Pēc tam — mēģinājums “paņemt atslēgas uz katru gadījumu”. Pēc tam — klusums. Bet ne mierīgs, bet pūcīgs: “Tu pati visu sabojāji.”
Un es tajā naktī pirmo reizi ilgu laiku aizmigu mierīgi. Bez zvaniem. Bez spiediena. Bez sajūtas, ka man jābūt “labākajai sevis versijai” vīrietim, kurš pat neinteresējas par to, kāda esmu patiesībā.
Lasi vēl: Lai iznīdētu celmu blakus vecmāmiņas kapam izmantojām senu ķīniešu metodi, pastāstīšu kāda tā ir
Kas notika pēc tam: atgriešanās pie sevis
Es nezvanīju draudzenēm ar jautājumiem “vai es visu sabojāju?”. Es vienkārši apsēdos un uzrakstīju sev vēstuli. Tā bija īsa:
“Tev nevienam nekas nav jādara. Tavs klusums nav tukšums. Tā ir telpa, kurā tevi ciena.”
Pēc tam es uzvārīju sev kafiju, izgāju uz balkona, atvēru grāmatu. Nākamajā rītā aizgāju uz teātri ar draudzeni. Pēc tam pierakstījos uz jogu. Atgriezos savā ritmā. Savā dzīvē.
Ko es sapratu pēc šiem trīs mēnešiem
Dažreiz vientulība šķiet kā sods. Īpaši, ja tev ir 60+ gadi, un viss apkārt saka: “Tev jāpaspēj.” “Kaut kāds jau ir labi.” Bet nē. Ne “kaut kāds”, bet “kāds, ar kuru tev ir labi”. Ne “jāpaspēj”, bet “jādzīvo”. Ne “jācenšas”, bet “jāizvēlas”. Es sapratu, ka vientulība nav spriedums. Tā ir izvēle. Izvēle dzīvot tā, kā tev ir ērti. Nepielāgoties svešām gaidām. Ne paciest tāpēc, ka “a pēkšņi tā ir pēdējā iespēja”. Man ir sešdesmit trīs gadi. Es atkal esmu viena. Bet šajā vientulībā ir cieņa, ko man nedeva attiecības.
Piecas mācības, ko es guvu no šiem trīs mēnešiem
Pirmā mācība: Ja vīrietis saka “savā alā” par tavu dzīvokli un dzīvi — tas nav joks. Tā ir zīme.
Otrā mācība: Ja viņš mēģina “padarīt tevi par normālu sievieti” — tas nozīmē, ka viņš tevi nepieņem tādu, kāda tu esi. Un nepieņems nekad.
Trešā mācība: Ja viņš ierodas bez brīdinājuma un pieprasa atvērt durvis — tās nav rūpes. Tā ir kontrole.
Ceturtā mācība: Ja pēc tam tu jūti atvieglojumu — tās bija pareizas izvēles.
Piektā mācība: Vientulība nav tukšums. Tā ir telpa sev. Kuru nav obligāti jāaizpilda ar pirmo pretimnācēju.
Fināls: es izvēlos klusumu
Man ir sešdesmit trīs gadi. Es negaidu princi baltā zirgā. Nesapņoju par romānu, kā jaunībā. Nemeklēju “otro pusīti”. Bet, ja kāds parādīsies — es zināšu, ko meklēt. Ne skaistus vārdus. Ne ziedus. Ne komplimentus. Bet cieņu. Pieņemšanu. Telpu būt sev pašai. Un, ja tā visa nav — labāk lai ir klusums. Labs, silts, mans. Jo vientulība ar cieņu ir labāka nekā attiecības ar mēģinājumiem “pārtaisīt”. Man ir labi vienai. Un tas ir normāli.
Sieviete 63 gadu vecumā izvēlējās VIENTULĪBU, nevis attiecības ar kontroli — viņa ir BAILULE vai GUDRA? Labāk būt VIENAI vai “KAUT VAI AR KĀDU”? Varbūt problēma ir tajā, ka SABIEDRĪBA sievietēm 60+ gados iegalvo, ka viņām JĀPASPĒJ atrast vīrieti, pretējā gadījumā — VIŅAS IR NEVEIKSMINIECES?
