Vientulība bieži tiek uztverta kā kaut kas skumjš, īpaši sievietēm pēc septiņdesmit. Taču patiesībā dzīve vienatnē var būt ļoti piepildīta, mierīga un sirsnīga. Tās klusums, sava ritma brīvība un spēja būt pašai ar sevi — reizēm sniedz vairāk nekā nemitīga rosība vai trokšņaina ikdiena.
Protams, ne visām sievietēm tas kļūst skaidrs uzreiz. Daudzas vecākās paaudzes sievietes augušas ar pārliecību: ja tev nav ģimenes vai partnera, tu it kā neesi īsti sevi piepildījusi. Ilgu laiku tika uzskatīts, ka sievietes pienākums ir būt mājas pavarda sargātājai — un, ja nav neviena, par ko rūpēties, ko barot vai mierināt, tad šķiet, ka dzīve ir pagājusi garām.
Taču, ja skatāmies godīgi — tieši tad, kad visi izklīst savās gaitās, aiziet vai vienkārši kļūst vienaldzīgi, pavēras durvis uz īsto “es”. Iestājas brīvība. Atvieglojums. Klusums bez nogurdinoša fona.
Dalīšos ar personīgām un, iespējams, mazliet drosmīgām pārdomām par to, kāpēc dzīve vienatnē pēc astoņdesmit nav trūkums, bet gan greznība, ko pirmo reizi patiesi drīkstam sev atļauties.
1.Dzīve bez vajadzības taisnoties var būt mierpilna
Kad dzīvo viena, vairs nav jāpielāgojas, nav jācenšas būt saprotamai vai ērtai citiem. Gribas apgulties četros pēcpusdienā? Labi! Nav vēlēšanās gatavot? Tase tējas, krekeri un iemīļota grāmata lieliski aizvieto vakariņas. Neviens neizrāda neapmierinātību, neskatās greizi un neprasa: “Ko tu šodien dari?” Pat ja visu dienu staigā halātā — tas nevienam netraucē.
Būt brīvai no nepieciešamības visu izskaidrot — tas nav tikai ikdienas ērtums, bet dziļa iekšēja atvieglojuma sajūta. Galu galā mūs gadiem mācīja atvainoties par savām emocijām, nogurumu, vēlmēm. Bet tagad — beidzot var vienkārši būt. Bez attaisnojumiem, bez citu gaidām.
Un interesanti, ka tieši klusumā sāk saprast sevi īsti. Ar visām savām īpatnībām, sirsnību, kaprīzēm un iekšējo spēku. Tad kļūst acīmredzami: tu nemaz nebiji «problematiska» vai «neērta» — vienkārši tevi netika ļauts būt patiesajai sev.
2.Būt labsirdīgam vienīgi tad, kad tas nāk no sirds
Kad mājās kāds ir, pat ja tas ir mīļotais mazbērns vai kaimiņiene, agrāk vai vēlāk sakrājas nogurums — no sarunām, lūgumiem, pienākumiem. Laipnība, kas sniegta pēc grafika, prasa pārāk daudz spēka, it īpaši tajā vecumā, kad katra enerģijas pile kļūst par vērtību.
Dzīvojot vienai, labus darbus dari tikai tad, kad patiešām vēlies. Ja ir labs noskaņojums — pagatavo kaut ko garšīgu draudzenei. Ja nav vēlēšanās — vienkārši uztaisi sev ēst un mierīgi izbaudi klusumu. Neviens neuztvers to kā necieņu vai aukstumu.
Tāda izvēlīga laipnība ir vispatiesākā. Tā nāk ne no pienākuma, bet no sirds. Tāpēc tās siltums ir īsts, kā saules stars pēc lietus.
3.Klusums ir nevis šķērslis, bet sabiedrotais
Daudzi klusumu uztver kā tukšumu un tāpēc no tā baidās. Tomēr klusums var būt vieta, kur atskan tavas domas, atmiņas un aizmirstie sapņi. Kad neviens neslēdz televizoru skaļi, neiejaucas un netraucē — var patiesi saklausīt sevi.
Jā, sākumā tas var radīt bažas, jo esam pieraduši pie tā, ka kāds vienmēr ir mums blakus. Tomēr, kad pirmās bailes pāriet, klusums kļūst par mieru un atbalstu. Ar to var sarunāties, klusēt vai vienkārši būt — tas pieņems visu, ko jūti.
Dažas sievietes vientulībā sāk zīmēt, lasīt stundām ilgi vai vienkārši vērot pasauli pa logu. Un tad kļūst skaidrs: klusums nav dzīves neesamība. Tas ir pati dzīve, tikai tās tīrā, nesamaisītā formā.
4.Dzīvošana pēc saviem noteikumiem ir luksuss, ko esam pelnījuši
Tu piecelies — un visa diena ir tava, bez pienākumiem. Nav jāgatavo ēdiens kādam citam, nav jāuzklausa citu stāsti, nav jāplāno diena pēc citu vajadzībām. Vari vienkārši dzīvot — tā, kā pašam patīk. Doties pastaigā. Veikt rīta vingrojumus. Nedaudz izkustēties. Vai arī atpūsties un nelikt sev justies slikti par to.
Vientuļa dzīve ir kā kleita, šūta pēc tavas figūras. Tā nespiež, nekairina un nekur neskrāpē. Viss tajā ir atbilstoši tavam noskaņojumam un raksturam. Īpaši nobriedušā vecumā tas ir svarīgi — nepakļauties citiem, bet veidot dzīvi pēc saviem likumiem.
Pazīstu sievietes, kuras tikai pēc 75 gadu vecuma sāka brokasto tad, kad pašas gribēja, nevis pulksten astoņos, kā bija kopā ar vīru. Viena izbauda biezpienu ar medu, cita — kafiju un detektīvromānu. Katra savā veidā. Galvenais, ka tā ir viņu rīta daļa — viņu personīgais prieks.
5.Bez emocionālas noslogotības
Pēc daudziem kopā pavadītiem gadiem ģimenē, kuros bijuši strīdi un nesaskaņas, reizēm nepieciešama pauze. Tā palīdz atgūt spēkus, ieelpot un pārdomāt notikušo, lai atjaunotu iekšējo līdzsvaru.
Pārtraukuma laikā satraukums mazinās, un gaidīšana pēc konfliktu situācijām kļūst retāka. Iekšējā viegluma sajūta pieaug, un viss šķiet skaidrāks un mierīgāks.
6. Tagad viss laiks ir tikai jūsu
Neviens neuzdod jautājumus: „Vai esi gatava?”, „Vai atceries?”, „Kur tu dosies?” Tā šķiet, ka pavēries logs uz plašu, brīvu un patiesu pasauli.
Ir iespējams iziet no mājām bez noteikta mērķa un neskatīties pulkstenī. Var pavadīt dienu, rūpējoties par ziediem. Var pēkšņi aizbraukt ciemos pie draudzenes, nesniedzot paskaidrojumus. Šī diena pieder tikai tev. Tas nav egoisms, bet gan nobrieduma izpausme.
Dažas sievietes šajā dzīves posmā sāk darīt lietas, kurām iepriekš nepietika ne laika, ne drosmes. Cep pīrāgus bez īpaša iemesla. Pierakstās kādā klubā. Ceļo. Jo viņām ir tas svarīgākais — iespēja pašām sev atļaut dzīvot.
7.Nav vairs jācenšas būt «pareizai»
No mazotnes mācīja, kā būt labai sievai, mātei, vecmāmiņai un kolēģei. Astoņdesmit gados var beidzot pārtraukt šo lomu spēli. Dzīve, kurā esi pati sev pietiekama, ļauj novilkt visas maskas. Nav jācenšas patikt citiem un nav jāpielāgojas.
Vari valkāt ko vien vēlies — gan košas drēbes, gan melnas. Vari nelietot kosmētiku vai izcelties ar spilgtu lūpu krāsu. Vari ēst siļķi vakarā bez paskaidrojumiem. Jo esi pieaudzis un vairs nav nekādu pārbaudījumu.
Vientulībā īpaši skaidri jūti: tu neesi nevienam parādā neko. Neviens nevērtē tavu izskatu, vecumu vai stilu. Tā esi tu un tava dzīve. Tāda, kāda tev patīk.
Vienatne astoņdesmit gados nav sods vai beigu punkts. Tā var kļūt par jaunu, patiesu un maigu sākumu. Bez steigas, bez iepriekšējo lomu pildīšanas un bez vajadzības kaut ko pierādīt citiem. Tā ir kā mierīgs vakars pēc garas dienas — ar pledu, grāmatu un tējas tasi.
Jā, vientulība prasa laiku, lai to pieņemtu. Dažkārt pārņem vēlme pēc kāda apskāviena. Taču šajā klusumā ir dziļš saturs. Tā ļauj atgriezties pie sevis, saprast, kas patiešām svarīgs, un sākt dzīvot nevis pēc noteikumiem, bet no mīlestības pret sevi.
❓ Kā jūs uztverat vientulību? Vai tā jums šķiet kā izaicinājums vai drīzāk kā iespēja rast spēku un mieru? Aicinu dalīties domās komentāros. Es esmu šeit, lai klausītos.
