Kad kāds, ko mēs mīlam, dodas mūžībā, šķiet, ka pasaule zaudē krāsas, un starp realitātēm nolaižas neredzams priekškars. Mēs turpinām dzīvot, bet iekšienē paliek neziņas sajūta, vēlme kaut uz mirkli sajust tā cilvēka klātbūtni, kurš te reiz bija.
Un dažreiz tas notiek. Ne skaļi, ne brīnumainā kārtā, bet ļoti klusi – caur zīmēm, smaržām, sapņiem, domām un dīvainām sakritībām. Dvēseles atrod ceļu pie mums, lai pateiktu: “Esmu tepat. Es tevi dzirdu. Un mīlestība nekur nav aizgājusi.”
Šeit ir septiņas skaidras pazīmes, kas var palīdzēt jums sajust kāda cilvēka klātbūtni, kurš ir aizgājis uz citu pasauli, tomēr – šī dvēsele ir jums līdzās.
1. Negaidītas smaržas un aromāti
Tu vari pēkšņi sajust pazīstamu smaržu – smaržas, kafiju vai ziedus, ko kāds tev mīļš cilvēks īpaši mīlēja. Tas parādās pēkšņi, it kā no zila gaisa, un tikpat ātri pazūd. Smarža, šķiet, nes sev līdzi atgādinājumu: “Es joprojām esmu šeit, tikai citā veidolā.”
2. Sapņi, kas šķiet kā īsta tikšanās
Dažreiz sapnis ar aizgājušo cilvēku atšķiras no parasta sapņa, jo tas ir pārsteidzoši skaidrs, piepildīts ar gaismu un mieru. Pēc pamošanās ir sajūta, ka patiesībā esat pat sarunājušies – bez vārdiem, bet ar pilnīgu izpratni.
Šādos sapņos cilvēks var smaidīt, tevi apskaut un teikt, ka viņam viss ir kārtībā. Tās nav tikai atmiņas. Tā ir tikai cita tikšanās forma.
3. Pēkšņas zīmes un sakritības
Daudzi cilvēki pamana atkārtotus skaitļus, datumus, frāzes vai melodijas. Vienu un to pašu kombināciju — piemēram, 11:11, 22:22 vai kāda mīļā aizgājēja dzimšanas dienu — redzat pārāk bieži, lai to uzskatītu par sakritību. Uz ielas skan dziesma, ko šis cilvēks mīlēja.
Sakritības ir valoda, kādā neredzamā pasaule runā ar mums. Tas ir tā, it kā dvēsele teiktu: “Esmu tuvumā. Es dzirdu, ko tu domā par mani.”
4. Izmaiņas apkārtējā telpā
Dažreiz priekšmeti it kā pārvietojas, nokrīt bez redzama iemesla, lampa mirgo, pulkstenis sāk tikšķēt pēc ilga klusuma. Tas viss var šķist nejauši, bet bieži tiek uztverts kā simbolisks pieskāriens. Dvēsele reti izpauž sevi skaļi — tā izvēlas maigas, saudzīgas metodes.
Par to nav jābaidās. Gluži pretēji – ja šādos brīžos tu jūti mieru, tas nozīmē, ka kontakts ir piepildīts ar mīlestību, nevis nemieru un neziņu.
Lasi vēl: Veļu laikā, kad beidzas 10. novembrī, nedrīkst darīt šādas lietas, citādi sāksies neveiksmes
5. Daba “reaģē”
Tauriņš, kas nolaižas tev uz rokas. Vai putns, kas atlido uz palodzes tieši atmiņu brīdī. Silta vēsma, kas apņem it kā tavus plecus, kā kāda apskāviens.
Daba ir kā kanāls starp pasaulēm. Dvēseles to bieži izmanto kā maigu veidu, kā darīt zināmu savu klātbūtni. Tās nenāk, lai radītu ko nerimstošu, bet gan lai mierinātu, lai atgādinātu: “Es esmu katrā gaismas pilienā, katrā vēja elpā, katrā dienā, kad tu smaidi.”
6. Iekšēja miera sajūta
Dažreiz nemiers pēkšņi pazūd. Tava sirds piepildās ar siltumu, it kā kāds būtu uzlicis neredzamu roku uz tava pleca. Mīļotā cilvēka dvēsele var būt klāt, lai sniegtu tev pārliecību: “Tu neesi viens. Viss ir pareizi. Viss notiek tā, kā tam vajadzētu.”
Šī sajūta ir uzreiz atpazīstama — tai nav nepieciešami pierādījumi. Tā ir klusa, tīra un dziļa.
7. Domas, kas nešķiet “tavas”
Dažreiz grūtos brīžos iekšēji rodas doma: “Nebaidies”, “Tu vari ar to tikt galā”, “Es esmu šeit”. Tas nāk bez vārdiem, kā sirds balss, tomēr tas sniedz siltumu un atbalstu. Tā nav fantāzija — tā ir intuitīva saikne ar kādu, kurš tevi mīl pat pēc pārejas.
Mīlestība nepazūd. Tā vienkārši maina savu formu. Tā paliek smaržās, sīkās detaļās, sapņos, domās. Un, iespējams, vissvarīgākā zīme, ka dvēsele patiesi ir tuvu, nav dīvainas zīmes vai brīnumi, bet gan brīdis, kad tavu sirdi piepilda miers.
