Mana pieredze rāda, ka bērni bieži vien pierod pie vecāku rūpēm tik ļoti, ka tās kļūst par kaut ko pašsaprotamu, gandrīz kā gaiss, ko elpo. Viņi mūs redz kā nemainīgus palīgus, kā cilvēkus, kuri vienmēr ir gatavi dot, mierināt un risināt viņu problēmas, bet viņiem reizēm var pietrūkt prasmju vai laika saskatīt mūs kā atsevišķas personības ar savām vēlmēm, jūtām un vientulību.
Kamēr mamma ir darbīga, vesela un visu var izdarīt pati, viņa ir stabils un uzticams fons viņu dzīvēs. Bet, kad bērni pieaug un paši kļūst par “balstiem”, šis vecais fons sāk lēnām bālēt viņu redzeslokā.
Mēs pašas, būdamas mātes, bieži vien veicinām šādu situāciju. Mēs neprotam pateikt “nē”, mēs neprotam palūgt kaut ko sev vai atzīties, ka mums ir skumji. Mēs esam augušas ar pārliecību, ka pašupurēšanās ir visaugstākā mīlestības izpausme un tieši to no mums gaida sabiedrība un ģimene.
Taču galu galā šāda pārliecība var novest pie tā, ka mēs paliekam pavisam tukšā un apjukušas, kad bērni sāk dzīvot savu neatkarīgo dzīvi. Viņi vienkārši ir pieraduši tikai saņemt un ņemt, un viņiem neienāk prātā, ka mammai, kura vienmēr ir bijusi “stipra”, varētu pietrūkt parastas, sirsnīgas un garas sarunas, kurā nekas netiek lūgts vai risināts.
Kā atrast mieru savā ikdienā
Ir jāsaprot un jāsamierinās ar to, ka mēs nevaram piespiest pieaugušus bērnus zvanīt biežāk vai interesēties vairāk, ja viņi paši to neizjūt kā iekšēju vajadzību. Pārmetumi šeit parasti nepalīdz, tie tikai rada papildu spriedzi un attālina mūs vienu no otra.
Tāpēc esmu sākusi meklēt citus veidus, kā aizpildīt savu laiku un savas domas. Es vairs nepavadu visas dienas, sēžot pie telefona un gaidot zvanu kā kādu lielu brīnumu. Es mēģinu atrast prieku mazās, pavisam ikdienišķās lietās – es lasu grāmatas, kuras gadiem stāvēja plauktā, izeju garākā pastaigā līdz Rēzeknes upes krastiem vai vienkārši aprunājos ar kaimiņienēm, kuras atrodas tieši tādā pašā situācijā kā es.
Rēzekne patiesībā piedāvā daudz iespēju, ja vien cilvēks pats ir gatavs tās pamanīt un izmantot. Ir senioru interešu grupas, ir dažādi pasākumi kultūras namos un bibliotēkās. Es lēnām sāku saprast, ka man ir jāmācās būt pašpietiekamai un laimīgai arī vienai.
Bērniem ir jāsaprot, ka viņu uzmanība un mīlestība mums ir ārkārtīgi svarīga, bet man pašai ir jāsaprot, ka mana dzīve un mana vērtība nebeidzas tajā brīdī, kad telefons klusē. Es vairs negribu justies kā tikai fons citu cilvēku dzīvēm, es gribu justies kā cilvēks, kuram pašam ir sava pasaule.
Dzīvot tālāk ar gaišāku skatienu
Mēs nevaram izmainīt pagātni un to, cik daudz laika esam veltījušas citiem, bet mēs varam mainīt to, kā mēs jūtamies šodien un kā mēs skatāmies uz nākotni. Esmu sapratusi, ka pat īss zvans uz piecām minūtēm var uzlabot manu garastāvokli uz visu atlikušo dienu.
Tāpēc es vairs nekautrējos bērniem reizēm pati atgādināt, ka esmu šeit, ka man klājas labi un ka man vienkārši gribas parunāties. Bet tajā pašā laikā es vairs nepadaru šo gaidīšanu par savas dzīves vienīgo jēgu un centru.
Es mācos tērēt savu laiku un savu nelielo pensiju tam, kas iepriecina mani personīgi. Vai tas būtu kāds garšīgāks našķis pie pēcpusdienas tējas, vai jauns, krāsains dzijas kamols adīšanai – es to tagad daru pati sevis dēļ. \
Pamazām es redzu, ka arī bērni sāk reaģēt nedaudz citādāk, kad es pati kļūstu mierīgāka un vairs negaidu viņu zvanus ar tādu izmisīgu saspringumu. Dzīve pēc septiņdesmit var būt klusāka, lēnāka, bet tā joprojām var būt vērtīga un skaista savā mierā.
Vai arī jūs kādreiz esat jutušies līdzīgi un mēģinājuši saprast, kāda ir jūsu jaunā vieta pieaugušo bērnu dzīvē? Pastāstiet par savu pieredzi komentāros – iespējams, kopīgi mēs varam atrast labākos veidus, kā saglabāt to trauslo saikni ar saviem mīļajiem.
