Man bija draugs Aleksis, desmit gadus jaunāks par mani. Kādreiz kopā strādājām rūpnīcā. Viņš bija gudrs puisis, bez kaitīgiem ieradumiem, bet viņa mēle… viņa mēle bija kā miesniekam: viss bija tieši un bez liekvārdības.
Viņš teica to, ko domāja, tieši sejā. “Es esmu par patiesību,” viņam patika atkārtot.
Reiz es Aleksim sacīju: “Tu esi par patiesību, Aleksi, bet patiesību var pasniegt dažādi – ar medus karoti vai ar pliķi.” Viņš pasmaidīja, bet pāris gadus vēlāk tika atlaists. Ne par kļūdām, bet par to, ka bija pārāk daudz teicis – vadībai, kolēģiem, šoferiem. Viņš bija labs puisis, bet mēle viņu pievīla.
Kopš tā laika esmu ievērojis, ka gudri cilvēki bieži klusē, kad citi runā. Bet ja runā, tad rūpīgi izvēlas vārdus. Lūk, astoņas frāzes, kuras patiesi gudri cilvēki nekad neteiks.
1. “Es taču tev teicu”
Tas ir gluži kā ieliet etiķi tējā. Cilvēks jau tā jūtas slikti – apdedzinājās, kļūdījās, zaudēja naudu vai uzticēšanos, bet tu vēl piebilsti: “Es taču tev teicu” vai “Man bija taisnība”. Ko tas dod? Tikai to, ka jūs atcerēsies nevis kā atbalstu, bet gan kā pārmetumu. Pat ja jūs patiešām brīdinājāt, labāk to neatgādināt un paturēt pie sevis kā sīknaudu kabatā.
Man ir māsa Tamāra. Pirms trim gadiem viņa iesaistījās afērā – iedeva naudu paziņai “biznesa vajadzībām”. Es uzklausīju viņas plānus, nepiekritu, bet arī neatrunāju. Kad bizness sabruka, es nenācu klajā ar frāzi: “Es taču tev teicu”. Es vienkārši palīdzēju noformēt dokumentus un iesniegt prasību tiesā. Viņa to joprojām atceras ar pateicību.
2. “Tas ir sīkums, nepārdzīvo”
Vai jūs gribētu kaut ko tādu dzirdēt, ja būtu nopietni sasirdzis? Vai tad, ja jūsu meita gauži bēdātos par vīra sānsoļiem?
Mana kaimiņiene Marija reiz bija iznākusi pagalmā, šķita satraukta. Vārds pa vārdam – izrādījās, ka dēls nav apsveicis viņu dzimšanas dienā. Pirmo reizi 42 gadu laikā. Es viņu nesāku mierināt, vienkārši klausījos. Mēs apsēdāmies uz soliņa, ļāvu večiņai izkratīt sirdi. Nākamajā dienā viņa man atnesa ābolu pīrāgu. Šādi sīkumi veido tiltus starp cilvēkiem, bet virspusējas frāzes tos grauj.
3. “Bet man klājas vēl sliktāk”
Tas ir tiešs ceļš uz vientulību. Teikt, ka tev ir vēl lielākas nedienas nekā kādam citam ir veltīga nodarbe. Katram ir savas bēdas, šajā ziņā nav jāsacenšas.
.
Man bija draugs Pēteris no armijas laikiem. Reiz es viņam pastāstīju, ka mana meita izšķīrusies no vīra, viņai grūti. Bet viņš uzreiz paziņoja: “Manu dēlu 30 gadu vecumā atlaida no darba un viņš sāka dzert. Tā, lūk, ir problēma.” Saruna ar to beidzās. It kā viņš būtu “izsvītrojis” manas jūtas. Tad mūsu ceļi šķīrās. Mēs nesatrīdējāmies, vienkārši vairs nebija par ko runāt.
4. “Tu vienmēr…” vai “Tu nekad…”
Kad dzirdu šo frāzi, man uzreiz gribas aiziet. Pateikt “tu mani nekad neesi sapratis” ir kā iešļakstīt sejā krāsu, ko nevar nomazgāt. Un es biju iesaistīts šajā procesā.
Reiz strīda karstumā paziņoju sievai: “Tu nekad neatbalstīji manas idejas.” Un tad, sēžot viens pats virtuvē, atcerējos, kā viņa savulaik pārdeva savu gredzenu, lai es varētu nopirkt sastatnes sava pirmā būvniecības projekta īstenošanai. Atmiņa dažreiz atnāk ar novēlošanos.
“Man nav laika”
Nav tādas lietas kā “nav laika”. Ir “es negribu” vai “man vienalga”. Un cilvēks, kuram tu to saki, dzird tieši to.
Mani kaimiņi bieži nāk pie manis ar maziem lūgumiem – televizors nedarbojas vai kontaktligzda dzirksteļo. Dažreiz esmu noguris, bet saku citādi: “Darīsim to rīt no rīta, man tagad rokas par īsām”. Vai arī: “Pēc pāris stundām būšu brīvs, pagatavo tēju”. Un visi ir laimīgi: es nemeloju, un cilvēks nejūtas uzbāzīgs.
“Tev tas jādara” vai “Tev ir pienākums”
Šie vārdi skan kā komanda. Bet dzīvē nevienu nevar komandēt, ja nu vienīgi tējkannu, bet pat tā vārās savā nodabā. Cilvēki ir brīvi – pat tie, kas mums formāli ir parādā: māte, dēls, kaimiņš, draugs. Brīvība ir cieņa, bez cieņas viss aiziet greizi.
Es nekad neesmu teicis savai meitai: “Tev ir pienākums man palīdzēt”. Es vienkārši vienreiz pajautāju: “Ja man būs grūti, vai tu būsi blakus?” Viņa pamāja. Es vairs nejautāju.
“Visi tā dara”
Ērta frāze, ja jūs nevēlaties atbildēt par savu rīcību. Vai arī baidāties izcelties. Bet gadu gaitā jūs saprotat: “visi” nav arguments, bet gan daļa no pūļa uzvedības. Un pūlis dažreiz iegāžas bezdibenī.
Bija gadījums: kad strādāju rūpnīcā, parakstījām kolektīvu vēstuli, it kā viss šķita taisnīgi. Un tad izrādījās, ka ar vienu vēzienu esam “iegāzuši” labu cilvēku, kurš vēlējās atjaunot kārtību arodbiedrībā. Tad es sapratu: sekot “visiem” nav gudrība, bet gan gļēvulība.
“Ar vecumu viss tikai pasliktinās”
Lasi vēl: Kāpēc Mārtiņš Sirmais izvairās no lielu kabaču pirkšanas – un arī tev tas nav ieteicams
Man pie sienas ir zīmīte: “Kamēr vien esi dzīvs, vari sākt visu no jauna.” Henrijs Fords. Gudrs cilvēks nepiepilda galvu ar domām, kas izdzēš cerību. Un vārdi ir kā domu forma. Sakot tos skaļi, tu sāc procesu.
Būšu godīgs: ne vienmēr esmu spējis klusēt, kad tas ir nepieciešams. Ir bijuši aizvainojumi, strīdi, zaudējumi. Mēs neesam grāmatu varoņi, bet gan dzīvi cilvēki. Ja pārstāsim teikt liekas lietas, dosim sev iespēju dzirdēt vairāk.
Dažreiz labāk ir vienkārši būt klāt. Atnest ābolu. Saklāt gultu. Pasēdēt klusumā virtuvē. Vai pateikt īsi: “Esmu ar tevi.” Visam svarīgajam nav nepieciešami skaļi vārdi.
Dārgie lasītāji, ja jums šis raksts šķita vērtīgs un raisīja pārdomas, atzīmējiet to ar “patīk” un dalieties sociālajos tīklos. Priecāsimies arī, ja komentāros paudīsiet savu viedokli un dalīsieties pieredzē!
