Vai jums kādreiz ir bijusi sajūta, ka ar gadiem cilvēki sāk saskatīt jūsos ne to, kas esat bijusi visu mūžu, bet tikai cilvēku, kuram var dot padomu vai pat norādījumus Tādos brīžos gribas teikt: “Pagaidiet, es taču joprojām esmu es!”
… tikai ar sirmiem matiem un mazliet citādu dzīves ritmu. Ar gadiem mēs sākam labāk saprast sevi. Mēs zinām, kas mums der, bet kas – ne. Mēs zinām cilvēku un vārdu vērtību. Taču tieši šajā laikā īpaši svarīgi ir iemācīties par dažām lietām klusēt. Ne tāpēc, ka jāspēlē noslēpumu spēle, bet tāpēc, ka gudrība – tas nav tad, kad saki visu, ko domā, bet tad, kad saproti, kam, kad un kāpēc to teikt. Un ka dažreiz labāk vienkārši paturēt to sevī.
Šodien parunāsim par lietām, kuras gudra sieviete brieduma gados neizliek vispārējai apskatei. Ne tāpēc, ka viņa būtu noslēgta vai aizdomīga, bet tāpēc, ka viņa ir sapratusi vienkāršu patiesību: dažas lietas, ja tās paturi sev, dod spēku, bet, ja atklāj – tās nes tikai negatīvo.
1. Jūsu nogurums
Jā, mūs visus pensijas gados ietekmē laika maiņa. Jā, spēki vairs nav tie paši, kas trīsdesmit gados. Bet tiklīdz jūs sākat bieži par to runāt skaļi, tuvinieki sāk uz jums skatīties citādi. Sākumā ar līdzjūtību, bet tad pēkšņi viņi sāk pieņemt lēmumus jūsu vietā: “Tu labāk neej”, “Ļauj, mēs izlemsim tavā vietā”, “Tu, mamma, vairs netiksi galā.”
Un te nu jūs vairs neesat savas dzīves saimniece, bet it kā mazliet rūpju objekts. Bet jūs taču to nevēlaties. Ir liela atšķirība starp to, ka godīgi pasaki, kas tev rūp, un to, ka nepārtraukti atgādini par savu pašsajūtu mazbērniem, bērniem vai paziņām. Bet, ja mēs turam stāju, smaidām, izvēlamies vārdus, kuros vairāk prieka nekā noguruma, mūs klausās, mūs ciena, ar mums rēķinās. Mēs paliekam spēka pozīcijā, pat ja dziļi iekšā esam nogurušas.
Piemērs: mana vasarnīcas kaimiņiene, viņai ir gandrīz astoņdesmit, bet neviens nezina, kā viņai iet. Viņa iet ar nūjiņu, bet nekad nesūdzas. Un, kad mēs dzeram tēju dārzā, viņa stāsta stāstus ar tādu dzirksti acīs, ka visi aizmirst par viņas vecumu. Viņa prot neizrādīt savas problēmas ne tāpēc, ka viņai nebūtu ko teikt, bet tāpēc, ka zina: ja runā par dzīvi, nevis par problēmām, tevi uztver savādāk.
2. Jūsu uzkrājumi
Ir vēl viena lieta, ko gudra sieviete patur pie sevis – savu uzkrājumu apmēru (vai to neesamību). Jā, nauda ir svarīga, īpaši tad, kad ienākumi ir ierobežoti, bet izdevumi mēdz pieaugt. Taču runāt par naudu pārāk daudz, izrādīt vai nu savu bagātību, vai trūkumu – gandrīz vienmēr ir bezjēdzīgi. Sarunas par naudu reti sniedz mierinājumu. Tās biežāk izraisa skaudību vai neērtību. Bet gudra sieviete nemeklē šādas emocijas. Viņa dzīvo ar cieņu – ar naudu vai bez tās.
Zināt, kā mēdz būt? Tikai tu piemin, ka tev ir iekrāts “melnei dienai” vai ka pensija nemaz nav maza – un uzreiz parādās piedāvājumi. Te mazbērns pēkšņi grib aizņemties, te paziņa mēģina pierunāt “ieguldīt drošā projektā.” Bet tu taču vienkārši gribēji padalīties, priecāties, ka tev ir drošības spilvens, stabilitātes sajūta. Tomēr pasaule ir tā iekārtota, ka finansiāla atklātība – tā ir kā atvērta durvju sprauga, pa kuru var ienākt pavisam ne tie cilvēki, kurus tu gaidīji.
Stāsts: man bija paziņa, kas daudzus gadus krāja – klusi, pa drusciņai. Vīrs aizgāja agri, bērnu nebija, un viss, kas viņai bija, – tikai tas, ko pati sakrāja. Kad viņa aizgāja pensijā, viņas paziņu loks mainījās. Parādījās cilvēki, kuri ļoti interesējās, kā viņa tiek galā, vai ir palīgi, cik liela viņai pensija.
Un kādu dienu, uzticoties, viņa pastāstīja par vienu no savām uzkrātajām summām. Nepagāja ne pusgads, kad no tās palika puse: te krustdēls “steidzami vajag”, te draudzene “iekļuva parādos”, te pēkšņi viņai sāka pārdot “unikālas atjaunošanās ierīces” automašīnas cenā. Dažkārt klusēšana ir bruņas. Klusas, maigas, bet necaursitamas. Sieviete, kura nerunā par savu naudu, neizraisa citiem kārdinājumu. Viņai ir mazāk iemeslu manipulācijām. Un, ja ir jāpalīdz – jūs pati zināt, kam un kad vēlaties dot. Nav nepieciešams teikt, cik jums ir un kur tas glabājas.
3. Vecos aizvainojumus
Cik reižu dzīvē mums ir nodarīts pāri? Kāds aizmirsis, kāds aizgājis, neko neizskaidrojot. Un šķiet, ka vecumdienas – ir īstais laiks par visu izrunāt, atcerēties, piedot. Bet te ir slazds: ja jūs atkal un atkal atgriežaties pie vecām problēmām, stāstāt, kas un kā, jūs it kā paliekat tajās atmiņās. Bet, ja par to klusē – nekurini to, nelaisti to ar žēlumu –, tā sāk rimties. Dažreiz šī klusēšana ir vienīgais veids kā aizmirst.
Spēks ir tajā, ka iemācies klusējot atlaist. Neaizmirst – nē. Vienkārši vairs nenēsāt to kā karogu, nestāstīt uz katra soļa, bet ļaut sev būt jaunai, brīvai, bet gudrai.
4. Šaubas vai bailes
Vēl viena svarīga lieta, par ko vērts klusēt, – tās ir bailes. Ar gadiem mainās laika uztvere. Mēs redzam, kā daudz kas aiziet: jaunība, spēks, draugi, ierastā dzīves kārtība. Kaut kur dziļi iekšā rodas domas: “Kas būs tālāk?” Bet gudra sieviete nepadara savas bailes par uzmanības centru. Viņa netraucē ar tām tuviniekus. Viņa prot būt klusa balsta siena, pat ja iekšēji nav miers.
Dažreiz drosme nav tajā, ka pārvari bailes, bet tajā, ka neļauj tām izplesties uz citiem. Katrs no mums ar gadiem kļūst ne tikai par sievieti, bet par īstu glabātāju. Tāda, kas sargā to, ko nevar redzēt. To, ko neizsaka vārdos. Mēs vairs nejūtam vajadzību visiem visu izskaidrot. Mēs vienkārši dzīvojam – un tas ir milzīgs spēks.
5. Ilgas
Ir vēl viena lieta, ko gudra sieviete slēpj īpaši saudzīgi – tās ir viņas dziļās, iekšējās ilgas. Katram cilvēkam, īpaši ar gadiem, ir tādas ilgas – smalkas, neaptveramas, kā viegla dūmaka dvēselē. Dažreiz – pēc aizgājušiem laikiem, dažreiz – pēc tiem, kas vairs nav blakus, dažreiz – vienkārši no sajūtas, ka viss vairs neatgriezīsies.
Taču gudra sieviete nepadara šīs ilgas par savas dzīves jēgu. Viņa tās neizvērš visai pasaulei, nepārvērš par žēlabām. Viņa tās nes kā dārgu brošu, kuru redz ne visi – tikai tie, kas prot skatīties ar sirdi.
6. Pagātnes kļūdas
Mēs visi esam kaut ko darījuši nepareizi: kādā brīdī klusējām, kad vajadzēja runāt; kādā – pateicām, un pēc tam nožēlojām; kaut ko palaidām garām, kaut ko sagrāvām. Jaunībā par to var stāstīt kā par drāmu, briedumā – kā par mācību pieredzi. Bet vecumdienās tā vairs nav tēma apspriešanai.
Gudra sieviete – tā nav tā, kura nekad nav kļūdījusies, bet tā, kura ir iemācījusies piedot sev šīs kļūdas un nenēsāt tās kā smagu mugursomu, izrādot visiem. Jo, ja visu laiku runā par to, kas neizdevās, ja dzīvo režīmā “Ak, ja vien…”, pati dzīve pārvēršas par mūžīgu atkārtojumu. Bet dzīve taču ir – šeit. Karstā tējas krūzē no rīta. Rīta gaismā uz palodzes. Draudzenes zvana balsī. Siltos cimdiņos ziemā. Pīrāga aromātā. Ne tajā, kas nenotika, bet tajā, kas vēl aizvien ir iespējams.
7. Tieksme būt taisnībai
Ar gadiem, diemžēl, daudzas sievietes, piedzīvojušas daudzas netaisnības un grūtus brīžus, kļūst it kā par bronzas statujām savas taisnības priekšā:
“Es taču māte – es zinu”
“Es esmu vecāka – tātad redzu tālāk”
“Es esmu nodzīvojusi vairāk – tātad man ir lielāka pieredze”
Un viss būtu labi, ja aiz tā neslēptos spriedze. Nepievarama vēlme pierādīt. Gudra sieviete zina: taisnība ir dārga lieta. Dažkārt tik dārga, ka tās dēļ var zaudēt mieru, attiecības, pat sevi. Un viņa izvēlas nestrīdēties. Ne tāpēc, ka piekāpjas, bet tāpēc, ka izvēlas mieru. Jo klausīties – ir svarīgāk nekā runāt. Jo tuvība – ir svarīgāka par pierādījumiem.
8. Labestība: nestāstiet par to
Un visbeidzot – pats galvenais: gudra sieviete neizceļ savu labestību uz skatuves. Tas ir pārsteidzošs paradokss – jo vairāk gaismas ir cilvēkā, jo mazāk viņš par to runā. Labestība nav pompoza, tā neprasa pateicību, neapvainojas, ja to nepamana. Tā ir – kā saule caur aizkariem: vienkārši ir. Un viss apkārt kļūst maigāks.
Ar gadiem labestība kļūst dziļāka. Ne tā, kas nāk no pieklājības, bet tā, kas nāk no izpratnes. Kad redzi, cik daudz cilvēkos ir problēmu, cik bieži viņi slēpj savu apjukumu. Un tu vienkārši dari to, ko vari. Neplāties, neskaiti, nepieraksti to sev kā nopelnu. Vienkārši dzīvo ar siltu sirdi. Tā ir īstā, brieduma labestība – tāda, kuru nevajag izskaidrot. To jūt.
Gudrība – tā nav visu zināšana, un ne arī būt kādam īpašam. Tā ir spēja saudzīgi izturēties pret sevi un citiem. Gudrība – tas nav noteikumu kopums. Tā ir sajūta: kad vajag runāt, bet kad vienkārši klusi pasmaidīt un iet vārīt ievārījumu; kad vajag paskaidrot, bet kad – vienkārši apskaut; kad svarīgi palikt godīgai pret sevi, bet vienlaikus saglabāt cieņu pret citiem.
Neatvērt dvēseli ikvienam garāmgājējam. Nepierādīt savu nozīmīgumu. Nesūdzēties par dzīvi. Bet vienkārši dzīvot. Ar cieņu. Ar mieru sevī. Ar siltumu acīs. Atcerieties: katra diena – tā ir iespēja dzīvot ar mīlestību. Pat ja neviens to neredz. Pat ja neviens to nejautā. Jo jūs – tie nav tikai gadi. Jūs – tā ir jūsu gaisma.
Novēlu jums dzīvot pilnvērtīgi – jebkurā vecumā.
