1.Visiem ir mani jāmīl!
Pastāv uzskats, ka mums ir nepieciešama mīlestība un atzinība visu laiku. Ja nesaņemam pietiekami daudz mīlestības un atzinības, jūtamies nožēlojami. Uzreiz visi mēdz domāt, ka neviens mani nemīl, vai, ka esmu tāda niecība, utt. Mums ir žēl sevis. Svarīgākais ir saņemt mīlestību. Mēs esam gatavi uz visu, lai tikai mūs vairāk mīlētu!
2. Man ir jābūt labam it visā!
Pārliecība, ka viss ir jāpaveic labi, lai tāpat varētu justies. Mēs nevaram paciest neveiksmi. Ja kādam citam veicas labāk, tad mēs jūtamies briesmīgi. Tādā gadījumā, mēs sev sakām: „Esmu zaudējis, tāpēc neesmu labs”, „Man neveicas, jo esmu tik neveikls.” vai „Es biju tikai otrais- cik šausmīgi!” Gala rezultātā bailes no neveiksmes attur mūs no laba darba veikšanas.
3. Daži cilvēki ir slikti: viņus vajag sodīt!
Doma, ka cilvēki, kuri dara to, kas mums nepatīk, ir slikti. Viņus ir nepieciešams vainot un sodīt. Mēs domājam: „Viņš ir slikts, viņu vajag likt cietumā” vai arī „Viņa ir briesmīga, vajag tikt no viņas vaļā” Līdzīgas domas var būt arī par sevi.
4. Visam jānotiek gluži citādi!
Šausmināšanās par situāciju, kas nav tāda, kādu mēs vēlētos. Mēs domājam: „Cik briesmīgi, situācija ir gluži neciešama.” Mēs nespējam pieņemt reālo situāciju. Mēs kļūstam nikni, ja nespējam mainīt notikumu gaitu atbilstoši mūsu priekšstatiem par lietu kārtību.
5. Tā ir Tava vaina, ka es jūtos šādi!
Doma, ka kāds cits liek mums justies tā, kā mēs jūtamies. Ja esam nelaimīgi, tad tas ir tāpēc, ka kāds cits ir kaut ko teicis vai darījis. Mēs sakām: „Tā nav mana vaina, ka esmu nelaimīgs. Tu man liki juties dusmīgam. Tu mani saniknoji. Citiem cilvēkiem ir jāmainās, lai es jutos labāk. Viņu pienākums ir mainīties. Es tur neko nevaru līdzēt.”
6. Es zinu- drīz notiks kaut kas slikts!
Uzskats, ka mums vienmēr ir jābūt gataviem sagaidīt kaut ko sliktu. ”Automašīna var mani notriekt. Suns var man iekost. Es raizēšos par to, lai būtu tam gatavs. Man vajag būt uzmanīgam. Es nevaru atslābt,”
7. Vieglāk ir nemaz nemēģināt!
Pārliecība, ka vieglāk ir vairīties no dzīves grūtībām, nevis stāties tām pretī. Dzīve ir pārāk grūta, tāpēc mums nevajag pat mēģināt. Daudz labāk ir padoties tūlīt. Mēs domājam „Es padošos! Es gribu, lai man ir viegli. Es nevaru mēģināt. Tas ir pārāk grūti. Es negribu uzņemties atbildību.”
8. Man vajag kādu, kurš ir stiprāks par mani!
Priekšstats, ka mums ir jābūt atkarīgiem no citiem cilvēkiem, kuri ir stiprāki par mums. ”Es jūtos vājš. Es nespēju patstāvīgi pieņemt lēmumus. Pasaki, ko man domāt un ko darīt! Parūpējies par mani!” Tomēr katrs cilvēks atšķiras no citiem. Mums vajadzēs iemācīties pieņemt pašiem savus lēmumus, jo mēs vislabāk pazīstam paši sevi.
*Raksta tapšanā izmantota Dr. Melsa Gila grāmata ”Neparastais prāts”
Avots:
