Tās nogurdina gan prātu, gan ķermeni un reizēm atņem spēju pilnvērtīgi izbaudīt ikdienu. Mēs tiekam mudināti tiekties pēc panākumiem, izcilības un bagātības, taču tas ne vienmēr saskan ar cilvēka iekšējo līdzsvaru un vienkāršu labsajūtu. Par visu ir sava cena – jautājums tikai, kādu mēs paši esam gatavi maksāt.
Pašlaik atrodos pilsētā, kas man vēl ir sveša.
Sigulda…
Tomēr katru dienu cenšos doties pastaigās – gan pa parkiem un krastmalām, gan šaurākajām ieliņām. Rītos ierasts pieiet pie upes, apsēsties uz soliņa un kādu brīdi vienkārši vērot notiekošo apkārt.
Reizēm austiņās skan mūzika vai podkāsti, citreiz rokās turu piezīmju kladi, kurā pierakstu pārdomas.
Šodien man blakus apsēdās kāds vecāka gadagājuma vīrietis. Viņš pienāca pie manis un pieklājīgi jautāja: “Vai varu šeit atpūsties? Kājas neklausa.” Protams, neatteicu. Es vispār cienu komunikāciju ar vecāko paaudzi – vienmēr var uzzināt kaut ko noderīgu, pat negaidītu.
Mēs sākām sarunāties. Es viņam stāstīju, ka esmu atbraucis no ziemeļiem. Tur mums ir sniegs, bet šeit ir silts, pat neparasti silts. Izrādījās, ka arī viņš nav vietējais – dēls viņu šurp bija atvedis pirms gada. Mēs pārrunājām laikapstākļus un viņa labsajūtu.
Tad saruna pievērsās dabai. Es dalījos stāstos par Baikālu, bet viņš atcerējās, kā jaunībā devies jūrā un 60. gados dienējis bākā. Es arī esmu pabijis bākā, tikai 80. gados. Runājām par līdzīgām tēmām, un saruna ritēja raiti: es par Kamčatku, viņš par zivīm, jūrām, vētrām un miglu.
Man tagad ir 58, viņam – 81. Bet večuks ir dzīvespriecīgs, turas taisni, acis ir skaidras, spriedumi prātīgi. Pamazām saruna pievērsās nopietnām tēmām – piesardzīgi, bet atklāti. Jā, mēs domājam līdzīgi, mūsu skatījums daudzās lietās sakrita. Viņš runāja skaidri, argumentēti. Tas ir acīmredzams: viņš ir domājošs cilvēks, spēj veidot loģisku ķēdi, atdalīt faktus no viedokļiem. Viņa analīze pārsteidza: vispirms viņš formulē versiju, tad rūpīgi izklāsta plusus un mīnusus. Es jau sen neesmu saticis šādu sarunu biedru – mēs runājām vairāk nekā divas stundas.
Beigās viņam pajautāju: “Kāda jūsuprāt, ir dzīves jēga?” Viņš neatbildēja uzreiz, bet tad mierīgi teica: “Jēga ir priecāties par vienkāršo. Patiesa labsajūta slēpjas spējā pamanīt mazās lietas. Ziedu. Sievietes smaidu. Siltu vakaru. Saulrietu. Bet no rīta – prieku atkal pamosties, kustēties un pagatavot sev tēju.”
Šī izpratne,” viņš piebilda, “man neradās uzreiz. Tā nāca pēc liela zaudējuma. Sešdesmit gadus bijām kopā. Šis brīdis it kā apturēja manu iekšējo skrējienu. Sāku pamanīt lietas, kurām iepriekš nepievērsu uzmanību – sauli, debesis, klusumu. Sākumā bija skumji, ka to visu nebiju redzējis agrāk. Bet pēc tam nāca pateicība – ka vismaz esmu iemācījies to sajust. Tā kļuva par dāvanu man.
Vecais vīrs man pastāstīja, ka viņam ir divi bērni. Dēls uzcēlis māju, un katru rītu viņi abi kopā dodas vingrot. Sirmgalvis pastaigājas, lasa grāmatas. Blakus ir arī vedekla, kas gādā par ikdienas lietām. Mazbērni un mazmazbērni – viņi visi ir līdzās, sniedz atbalstu un prieku.
– Esmu nodzīvojis klusu, laimīgu dzīvi, – viņš teica. – Laba sieva. Labestīgi bērni. Nauda bija – ne miljoni, bet pietiekami visam. Bet galvenais ir spēja saskatīt nianses. Jo, ja nespēsi novērtēt mazo, neredzēsi lielo. Nekad.
Viņš piecēlās, atvadījās un aizgāja. Bet es paliku uz soliņa, domādams. Sabiedrība no mums pieprasa skaļus sasniegumus, augstus mērķus, vērienīgus plānus. Motivācija, ambīcijas, panākumi – tas viss kļūst par normu. Tie mums diktē: esi lielāks, augstāks, ātrāks. Un cilvēks vienkārši iejūdzas šajā ritenī un steidzas, aizmirstot sevi.
Un te nu es atcerējos senu mongoļu sakāmvārdu:
“Dod man dzīvot klusu, nemanāmu dzīvi.”
Un šajos vārdos tiešām ir savs dziļums. Tie nav par pasivitāti vai bezdarbību, bet gan par spēju saglabāt sevi – veselību, mieru, līdzsvaru. Tas nav par ārējiem spožiem panākumiem, bet par vienkāršu dzīves kvalitāti.
Un varbūt tieši šī ir īstā uzvara – vadīt savu dzīvi klusumā, bet ar pateicību.
Kādas pārdomas jums radīja šis stāsts? Aicinu dalīties ar saviem viedokļiem komentāros. Ja šis raksts jums šķita vērtīgs, novērtējiet to un padalieties ar draugiem.
