Pauls klusēja. Acu priekšā pavīdēja pelēkās sienas, stingrie audzinātāji. Kā viņš svētdienās gaidīja, ka mamma atbrauks. Bet atbrauca audžuvecāki — sveši, auksti cilvēki. Iedeva mājas, izglītību, bet ne mīlestību.
— Es dzīvoju ar sapni, ka kādu dienu tevi ieraudzīšu, — turpināja Mirdza. — Un šodien sapnis piepildījās. Es pateicos Dievam par to.
Pauls ilgi skatījās viņas sejā — krunkainā, nogurušā, bet ar tik labestīgām acīm. “Varbūt viņa saka patiesību?”
— Kā jūs mani atradāt?
— Pirms gada parkā satiku senu paziņu. Viņas meita strādā labdarības fondā — iekārto bērnus ģimenēs. Viņa palīdzēja atrast datus par taviem audžuvecākiem. Un pēc tam par tevi.
Iestājās klusums. Pauls nezināja, ko teikt.
— Kā jūs tagad dzīvojat? — viņš neveikli pajautāja.
Mirdza pasmaidīja:
— Neuztraucies. Man ir kur dzīvot — īrēju istabiņu. Pensija nav liela, bet pietiek. Galvenais, ka tev viss ir labi.
Viņa nepateica, ka vairākus gadus pavadījusi patversmē. Ka brāļadēli viņu apkrāpa, atņēma vecāku mājas. Ka tagad dzīvo pie sētnieka kambarī, kurš viņu pažēloja un ielaida uz vecas kušetes. Ārā bija satumsis. Sniegputenis pieņēmās spēkā.
— Vai es drīkstu jūs aizvest mājās? — negaidīti pajautāja Pauls.
— Jā, protams, Paul.
Mašīnā viņi klusēja. Mirdza palūdza apstāties kvartālu pirms mājām:
— Te ir tuvu. Paldies, ka uzklausīji. Es par tevi lūgšos.
Pauls skatījās, kā viņa iet pa apsnigušo ietvi — salīkusi, maza. Un krūtīs kaut kas apvērās.
Mājās viņš ilgi sēdēja pie loga. Izņēma veco albumu, atrada to fotogrāfiju — tiešu kopiju tai, ko parādīja sirmgalve. Seši gadi. Nopietnas acis. Adīta jaciņa…
“Mamma…”
No rīta Pauls piezvanīja paziņam. Palūdza pārbaudīt adresi pēc sirmgalves datiem. Pēc stundas saņēma koordinātas. Kad viņš piebrauca pie norādītās vietas, viņš nespēja ticēt savām acīm. Pus sabrukusi māja, nolupušas sienas, pagalmā sētnieka kambaris. Vai tiešām viņa ir šeit? Viņš pieklauvēja. Durvis atvērās. Mirdza iepleta acis:
— Paul! Kā tu mani atradi?
— Tu mani atradi, tagad ir mana kārta, — viņš pasmaidīja.
Pats nepamanīja, kā pārgāja uz “tu”.
— Pakojies. Brauksim.
— Uz kurieni?
— Pie mums. Iepazīstināšu ar sievu un mazbērniem. Tev to ir trīs.
Mirdza gandrīz pakrita. Viņa pieķērās pie durvju stenderes.
— Un re, — Pauls pasniedza atslēgu. — Man ir neliels dzīvoklis. Sen stāv tukšs. Tagad tu dzīvosi tajā.
Sirmgalve nespēja valdīt emocijas un prieku.
Tā mēdz notikt. Cilvēks nekurnēja, nelūdzās — bet laime viņu tik un tā atrada. Lai arī mūža nogalē. Atrada un sasildīja kā pavasara saule pēc garas ziemas.
(stāsta sākums raksta pirmajā daļā – spied ATPAKAĻ)
