Visdīvainākais ir tas, ka tādu cilvēku mūsdienās ir vairākums. Cilvēku, kuri ir gatavi ņemt, bet nekad nedot pretī, vai vismaz neparādīt elementāru cilvēcību. Bet pirms gadiem, citā laikmetā, viss bija citādi. Kā mēs pie tā nonācām?
Atbilde slēpjas katra paša sirdī, bet bieži vien tā ir saistīta ar pārmērīgu individualismu un sabiedrības saitēm zaudēšanu. Es iepazinos ar Ilzi Rūķīti vēl 2001. gada rudenī, kad pirmās dzeltenās lapas sāka virmot virs Daugavas līča, un uz soliņa pie ieejas smaržoja pēc zivīm. Vecā hruščovka pilsētas nomalē kļuva par mājīgu vietu pensionāriem un ģimenēm. Blakus Daugavas līcis un nav pilsētas steigas. Daudzi no tiem, kas dzīvoja šajos apvidos, zvejoja, bet starp zvejniekiem bija viena slavena vietējā vecmāmiņa, kura ķēra karūsas un dalīja tās saviem kaimiņiem. Par brīvu!
Ilze vienmēr uzskatīja, ka daba ir dāsna un tās veltes jādalās, nevis jātirgo. Viņa nesa no zvejas uz māju vecu cinkotu spaini. Tajā bija izcilas karūsas. Ilze Rūķīte bija vientuļš cilvēks, taču viņas sirds bija liela – tā spēja aptvert visu māju un pat vairāk. Tās pašas, treknās, rudenīgās, ar sudrabainiem sāniem, kuras viņa ķēra no rīta, bet pusdienlaikā dāvināja kaimiņiem. Viņa salika tās maisiņos un kā Ziemassvētku vecītis atstāja pie dzīvokļu durvīm. Vienkārši nolika maisiņus pie durvīm un gāja tālāk, nevienu netraucējot un neprasot atzinību. Tā tas bija daudzus gadus, kļūstot par nerakstītu tradīciju.
Bet gadi dara savu. Ilzes kaimiņš – drūms inženieris Jānis Bērzītis, kurš mūžīgi bāra sētniekus par katru lieko lapu, vienmēr saņēma kāroto karūsu paciņu, lai gan ne vienmēr sveicinājās ar vecmāmiņu Ilzi. Jānis bija cilvēks, kurš uzskatīja, ka viņam pienākas. Elīna Kārkliņa – kaimiņiene no piektā stāva – latviešu valodas skolotāja vietējā skolā, vienmēr atrada iemeslu, kāpēc viņa pati nevar noķert zivis. Viņa lūdza galvas zupai, un Ilze Rūķīte izvēlējās lielākās karūsas.
Bērni skrēja viņai pakaļ līdz pat kāpņu telpai un lūdza sīknaudu tēvam sālīšanai. Ilze visiem dalīja. Viņa ticēja, ka labestība ir kā sēkla, kas agri vai vēlu atgriežas, pat ja to nesaņem konkrētais saņēmējs. Bijusī ķīmiķe – Tehniskās Universitātes pasniedzēja, uzskatīja par zemāku par savu godu pārdot. Viņa bija audzināta citādi. Viņa dzīvoja trūcīgi, bet viņas pašcieņa bija augstāka par jebkuru cenu zīmi. Veselība ar gadiem prasīja arvien lielākus izdevumus, bet princips palika princips. Viņa nemīlēja runāt par sevi vai vīra zaudēšana agrā jaunībā un neiespējamība radīt bērnus atstāja dziļu robu viņas dvēselē.
Viņa dzīvoja trūcīgi, tomēr viņa netiecās pēc pilna maka ar banknotēm
Viņa dzīvi atdeva saviem skolēniem, un viņas atmiņā tie bija viņas bērni. Zveja viņai nebija tikai hobijs, bet gan meditācija un glābiņš no vientulības aukstuma. Par zveju viņa labprāt runāja stundām ilgi.– “Karūsa ķeras no rīta, kad upe vēl dūmakā, un pludiņš trīc un aizbēg uz niedrēm,” viņa teica. Šajos vārdos bija jūtams dziļš miers un saplūšana ar dabu. Ziemā tā pati zveja, tikai ledus. Vecs ledusurbis, kas kalpoja ilgāk par jebkuru kaimiņu. Viņa ķēra asarus, zandartus un balto zivi. Viņa izvelk raudiņu, atlaiž, izvelk vēl vienu. Raudu sālīja. Viņai patika grauzt žāvētu raudu ar kartupeļiem un rudzu maizes, klusā vakarā, klausoties radio.
Kaimiņš uz kāpņu laukuma – inženieris Alfrēds Ozoliņš – dvēselē kluss cilvēks, ar akurātām ūsām un mūžīgu avīzi rokās, zivis IT KĀ nemīlēja. “Smarža,” viņš teica, “kāpņu telpā ne ieelpot, ne izelpot.” Viņa komentāri vienmēr radīja saspīlējumu, it kā viņš mēģinātu noturēt distanci no jebkādām emocionālām vai patīkamām sajūtām. Bet, kad tomēr paciņa tika atstāta, tad pēc pāris stundām no viņa dzīvokļa vilka pēc ceptiem sīpoliem un zivīm. Alfrēds vienmēr to noliedza, bet smarža nemeloja. Satikdams Ilzi, viņš tikai pamāja ar galvu, bez pateicības, bez vārdiem, bez sirsnības. Noslēgts. Skops pret siltumu.
Ilzei Rūķītei kļuva grūti dēļ pieklājīgā vecuma. Gadi spieda, ceļi sāpēja, mugura lauzās. Katrs gājiens uz veikalu ziemā bija kā pārbaudījums, kurā jāsacenšas ar ledu un sāpēm. Un lūk, kādu vakaru viņa izgāja uz veikalu un atgriezās tukšām rokām. Rinda pie kases bija gara un lēna. Viņai kļuva grūti. Un tad nāk vilšanās – viņas makā bija tikai saburzītas banknotes, kuras kase atteicās pieņemt. Mūsdienu tehnoloģijas un birokrātija bieži vien padara dzīvi grūtu veciem cilvēkiem. Viņa klusi stāvēja, spieda pie sevis baltmaizi, bet kasierīte tikai plātīja rokas. Vecmāmiņa saprata, ka šīs ir beigas. Viņa pateicās, nolika baltmaizi atpakaļ un gāja mājās. No rīta viņa nevarēja atkal iet. Līdz pensijai nedēļa. Viņa nolēma lūgt palīdzību.
Viņa pieklauvēja un tad atskanēja vārdi
Pirmā bija Elīna Kārkliņa. Viņa pieklauvēja.– “Šodien nekādi, esmu aizņemta. Man ir latviešu valodas seminārs,” atskanēja atbilde, un durvis ātri aizvērās. Pieklauvēja pie kaimiņa no augšas – viņš tikai atgādināja par savu augsto cukura līmeni. Pēdējā cerība – Alfrēds Ozoliņš. Durvis atvērās uz ķēdes.– “Vai nevarētu man nopirkt maizi?” viņa klusi lūdza. “Es nevaru paiet un man nav naudas.””Nav laika. Man jālasa svarīga avīze,” atskanēja strups, bezjūtīgs “Nav laika.” Viņa aizgāja mājās, bet viņas sirdī nebija ļaunuma. Viņa vienkārši saprata. Viņa saprata, ka viņas labestība ir kļuvusi par pakalpojumu, nevis par pamatu attiecībām. Viņa saskrāpēja miltu atlikumus un nolēma izcept lavašu.
Vakarā viņa atcerējās upi un pludiņu, un tas bija viņas vienīgais mierinājums. Maza cilvēka lielā sirds un karma. Tā viņa, iespējams, dzīvotu līdz pensijai, ja vien nākamajā dienā karma nebūtu pieteikusi savas tiesības. Alfrēds Ozoliņš ar savu akurāto uzvalku devās no mājām. Viņš paslīdēja pie ieejas.. Ilze Rūķīte viņu ieraudzīja pa logu. Viņas sirds bija liela. Viņa nebija spējīga uz atriebību. Lēnām, viņa izgāja pie viņa. Viņa apsēdās blakus tieši sniegā, viņa, kurai trūka spēka atnest maizi, atrada spēku, lai celtu viņu. Viņa cēla viņu, svešu, smagu, divreiz jaunāku.
Kā izvilktu karūsu no niedrēm. Kaimiņi izbāza galvas un ātri paslēpās. Šī bija mūsdienu kaimiņattiecību aina. Ilze atgriezās mājās, lai pagatavotu visvērtīgāko ēdienu, kas viņai bija atlicis – vasaras karūsas. Viņa tās glabāja, bet šis brīdis prasīja ziedojumu. Viņa pagatavoja zupu. Zupas smarža izplatījās pa kāpņu telpu, pārvarot visu aukstumu. Viņa nesa zupu Alfrēdam. Viņš nevarēja noticēt.– “Ēd,” viņa teica. Viņa mute, kas agrāk teica “Nav laika”, tagad teica “garšīgi.” Viņa acis mainījās; ledus sāka kūst. Ilze katru dienu gāja pie Alfrēda. Alfrēds, kurš nekad nevienam nebija pateicies, tagad lēnām, bet pārliecinoši, mācījās no jauna: “Paldies.” Tāds bija šis stāsts. Ilze Rūķīte nebija varone ar skaļām runām vai pārpilnām bankas kontiem.
Viņas varonība slēpās ikdienas mazajos, nemanāmajos darbos: zivs paciņa pie durvīm, silti vārdi, un vēlāk – spēks, lai pieceltu savu kaimiņu no sniega. Viņa bija pārliecināta, ka katrs labais darbs, pat visklusākais, atstāj nospiedumu Visuma audumā. Alfrēds Ozoliņš ar savu skarbo, inženierim piemītošo prātu, pēkšņi bija spiests sastapties ar ne-materiālu spēku – sirdsgudrību. Šis spēks bija tikpat reāls kā Daugavas ledus urbšana vai formulas risināšana. Viņa mācīja viņam, ka dzīves patiesā vērtība nav naudā vai pārticībā, bet gan spējā dalīties ar to, kas tev ir, pat ja tas ir tikai karstums no lavas.
Stāsta beigas
Alfrēds atveseļojās. Un viņi devās uz veikalu. Viņš uz kruķiem, viņa ar somu. Cilvēki skatījās uz viņiem, un šī kļuva par jaunu ainavu. Aina par ”atkusušu” cilvēcību. Pārdevēja, kura iepriekš neņēma viņas naudu, tagad atdeva dāvanas. Pavasarī es satiku Ilzi Rūķīti pie upes. Viņa sēdēja uz saliekamā krēsliņa ar jaunu makšķeri. Blakus apsēdās Alfrēds Ozoliņš.– “Es neprotu ķert,” viņš teica, – “iemāciet, Ilze?” Viņa mācīja viņam. Viņš izvilka karūsu un smaidīja.
Viņš bija atradis jaunu hobiju, bet galvenais – viņš bija atradis sirdi. Paciņas ar karūsām atkal parādījās pie kaimiņu durvīm. Bet tagad kaimiņi atbildēja. Viņi sāka likt blakus maizi, ievārījumu, eļļu. Elīna Kārkliņa atnesa Ilzei kabatlakatiņu. Jānis Bērzītis uzdāvināja dēli. Cilvēki mainījās. Jo viņi redzēja reālu piemēru. Ilze nebija devusi, lai saņemtu pretī. Viņa deva, jo tāda bija viņas sirds. Un Alfrēds bija pierādījums, ka labestība spēj izkausēt pat visaukstāko dvēseli. Tādā veidā, nevis ar zibens spērienu, bet ar siltu zupu un roku sniegā, karma atgriezās. Tas bija jauns sākums abiem.
