Kā mēs nonācām līdz tam, ka sabiedrībā bieži vien dominē pārmērīgs individuālisms un zūd kopienas saites? Atbilde slēpjas katra paša sirdī, un man ir stāsts par to. Es iepazinos ar Ilzi Rūķīti…
Atbilde slēpjas katra paša sirdī, bet bieži vien tā ir saistīta ar pārmērīgu individualismu un sabiedrības saitēm zaudēšanu. Es iepazinos ar Ilzi Rūķīti vēl 2001. gada rudenī, kad pirmās dzeltenās lapas sāka virmot pie Daugavas līkuma pie tāda kā līča, un uz soliņa pie ieejas smaržoja pēc zivīm.
Vecā hruščovka pilsētas nomalē kļuva par mājīgu vietu pensionāriem un ģimenēm. Blakus upe un nav pilsētas steigas. Daudzi no tiem, kas dzīvoja šajos apvidos, zvejoja, bet starp zvejniekiem bija viena slavena vietējā vecmāmiņa, kura ķēra karūsas un dalīja tās saviem kaimiņiem. Par brīvu!
Ilze vienmēr uzskatīja, ka daba ir dāsna un tās veltes jādalās, nevis jātirgo. Viņa nesa no zvejas uz māju vecu cinkotu spaini. Tajā bija izcilas karūsas. Ilze Rūķīte bija vientuļš cilvēks, taču viņas sirds bija liela – tā spēja aptvert visu māju un pat vairāk. Tās pašas, treknās, rudenīgās, ar sudrabainiem sāniem, kuras viņa ķēra no rīta, bet pusdienlaikā dāvināja kaimiņiem.
Viņa salika tās maisiņos un kā Ziemassvētku vecītis atstāja pie dzīvokļu durvīm. Vienkārši nolika maisiņus pie durvīm un gāja tālāk, nevienu netraucējot un neprasot atzinību. Tā tas bija daudzus gadus, kļūstot par nerakstītu tradīciju.
Bet gadi dara savu. Ilzes kaimiņš – drūms inženieris Jānis, kurš mūžīgi bāra sētniekus par katru lieko lapu, vienmēr saņēma kāroto karūsu paciņu, lai gan ne vienmēr sveicinājās ar vecmāmiņu Ilzi. Jānis bija cilvēks, kurš uzskatīja, ka viņam pienākas. Elīna – kaimiņiene no piektā stāva – latviešu valodas skolotāja vietējā skolā, vienmēr atrada iemeslu, kāpēc viņa pati nevar noķert zivis. Viņa lūdza galvas zupai, un Ilze Rūķīte izvēlējās lielākās karūsas.
Bērni skrēja viņai pakaļ līdz pat kāpņu telpai un lūdza sīknaudu tēvam sālīšanai. Ilze visiem dalīja. Viņa ticēja, ka labestība ir kā sēkla, kas agri vai vēlu atgriežas, pat ja to nesaņem konkrētais saņēmējs. Bijusī ķīmiķe – Tehniskās Universitātes pasniedzēja, uzskatīja par zemāku par savu godu pārdot. Viņa bija audzināta citādi.
Viņa dzīvoja trūcīgi, bet viņas pašcieņa bija augstāka par jebkuru cenu zīmi. Labsajīta un modrums ar gadiem prasīja arvien lielākus izdevumus, bet princips palika princips. Viņa nemīlēja runāt par sevi vai vīra zaudēšana agrā jaunībā …
Viņa dzīvoja trūcīgi, tomēr viņa netiecās pēc pilna maka ar banknotēm
Pārbaudi savu attapību, atrodi atšķirības attēlos un noskaidro ko tas nozīmē – ne visiem tas izdodas
Viņa dzīvi atdeva saviem skolēniem, un viņas atmiņā tie bija viņas bērni. Zveja viņai nebija tikai hobijs, bet gan meditācija un glābiņš. Par zveju viņa labprāt runāja stundām ilgi.
– “Karūsa ķeras no rīta, kad upe vēl dūmakā, un pludiņš trīc un aizbēg uz niedrēm,” viņa teica. Šajos vārdos bija jūtams dziļš miers un saplūšana ar dabu. Ziemā tā pati zveja, tikai ledus. Vecs ledus urbis, kas kalpoja ilgāk par jebkuru kaimiņu.
Viņa ķēra asarus, zandartus un balto zivi. Viņa izvelk raudiņu, atlaiž, izvelk vēl vienu. Raudu sālīja. Viņai patika grauzt žāvētu raudu ar kartupeļiem un rudzu maizes, klusā vakarā, klausoties radio.
Kaimiņš uz kāpņu laukuma – inženieris Alfrēds – dvēselē kluss cilvēks, ar akurātām ūsām un mūžīgu avīzi rokās, zivis IT KĀ nemīlēja. “Smarža,” viņš teica, “kāpņu telpā ne ieelpot, ne izelpot.”
Eksperts atklāj piecas plaši pazīstamas suņu šķirnes, kuras viņš pats nekad neizvēlētos — lūk, kāpēc
Viņa komentāri vienmēr radīja saspīlējumu, it kā viņš mēģinātu noturēt distanci no jebkādām emocionālām vai patīkamām sajūtām. Bet, kad tomēr paciņa tika atstāta, tad pēc pāris stundām no viņa dzīvokļa vilka pēc ceptiem sīpoliem un zivīm. Alfrēds vienmēr to noliedza, bet smarža nemeloja. Satikdams Ilzi, viņš tikai pamāja ar galvu, bez pateicības, bez vārdiem, bez sirsnības. Noslēgts. Skops pret siltumu.
Ilzei kļuva grūti dēļ pieklājīgā vecuma. Gadi spieda… Katrs gājiens uz veikalu ziemā bija kā pārbaudījums, kurā jāsacenšas ar ledu. Un lūk, kādu vakaru viņa izgāja uz veikalu un atgriezās tukšām rokām. Rinda pie kases bija gara un lēna. Viņai kļuva grūti.
Un tad nāk vilšanās – viņas makā bija tikai saburzītas banknotes, kuras kase atteicās pieņemt. Mūsdienu tehnoloģijas un birokrātija bieži vien padara dzīvi grūtu veciem cilvēkiem. Viņa klusi stāvēja, spieda pie sevis baltmaizi, bet kasierīte tikai plātīja rokas. Vecmāmiņa saprata, ka šīs ir beigas. Viņa pateicās, nolika baltmaizi atpakaļ un gāja mājās. No rīta viņa nevarēja atkal iet. Līdz pensijai nedēļa. Viņa nolēma lūgt palīdzību.
Viņa pieklauvēja un tad atskanēja vārdi
Pirmā bija Elīna Kārkliņa. Viņa pieklauvēja.– “Šodien nekādi, esmu aizņemta. Man ir latviešu valodas seminārs,” atskanēja atbilde, un durvis ātri aizvērās. Pieklauvēja pie kaimiņa no augšas – viņš tikai atgādināja par savu augsto cukura līmeni. Pēdējā cerība – Alfrēds Ozoliņš. Durvis atvērās uz ķēdes.– “Vai nevarētu man nopirkt maizi?” viņa klusi lūdza.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
