“Es nevaru paiet un man nav līdzekļu “Nav laika. Man jālasa svarīga avīze,” atskanēja strups, bezjūtīgs “Nav laika.” Viņa aizgāja mājās, bet viņas sirdī nebija ļaunuma. Viņa vienkārši saprata. Viņa saprata, ka viņas labestība ir kļuvusi par pakalpojumu, nevis par pamatu attiecībām. Viņa saskrāpēja miltu atlikumus un nolēma izcept lavašu.
Vakarā viņa atcerējās upi un pludiņu, un tas bija viņas vienīgais mierinājums. Maza cilvēka lielā sirds un karma. Tā viņa, iespējams, dzīvotu līdz pensijai, ja vien nākamajā dienā karma nebūtu pieteikusi savas tiesības. Alfrēds ar savu akurāto uzvalku devās no mājām.
Viņš paslīdēja pie ieejas.. Ilze Rūķīte viņu ieraudzīja pa logu. Viņas sirds bija liela. Viņa nebija spējīga uz atriebību. Lēnām, viņa izgāja pie viņa. Viņa apsēdās blakus tieši sniegā, viņa, kurai trūka spēka atnest maizi, atrada spēku, lai celtu viņu. Viņa cēla viņu, svešu, smagu, divreiz jaunāku. Kā izvilktu karūsu no niedrēm.
Kaimiņi izbāza galvas un ātri paslēpās. Šī bija mūsdienu kaimiņattiecību aina. Ilze atgriezās mājās, lai pagatavotu visvērtīgāko ēdienu, kas viņai bija atlicis – vasaras karūsas. Viņa tās glabāja, bet šis brīdis prasīja ziedojumu. Viņa pagatavoja zupu. Zupas smarža izplatījās pa kāpņu telpu, pārvarot visu aukstumu. Viņa nesa zupu Alfrēdam. Viņš nevarēja noticēt.
– “Ēd,” viņa teica. Viņa mute, kas agrāk teica “Nav laika”, tagad teica “garšīgi.” Viņa acis mainījās; ledus sāka kūst. Ilze katru dienu gāja pie Alfrēda. Alfrēds, kurš nekad nevienam nebija pateicies, tagad lēnām, bet pārliecinoši, mācījās no jauna: “Paldies.” Tāds bija šis stāsts. Ilze Rūķīte nebija varone ar skaļām runām vai pārpilnām bankas kontiem.
Viņas varonība slēpās ikdienas mazajos, nemanāmajos darbos: zivs paciņa pie durvīm, silti vārdi, un vēlāk – spēks, lai pieceltu savu kaimiņu no sniega. Viņa bija pārliecināta, ka katrs labais darbs, pat visklusākais, atstāj nospiedumu Visuma audumā. Alfrēds Ozoliņš ar savu skarbo, inženierim piemītošo prātu, pēkšņi bija spiests sastapties ar ne-materiālu spēku – sirdsgudrību.
Šis spēks bija tikpat reāls kā Daugavas ledus urbšana vai formulas risināšana. Viņa mācīja viņam, ka dzīves patiesā vērtība nav naudā vai pārticībā, bet gan spējā dalīties ar to, kas tev ir, pat ja tas ir tikai karstums no lavas.
Stāsta beigas
Alfrēds atguvās. Un viņi devās uz veikalu. Viņš uz kruķiem, viņa ar somu. Cilvēki skatījās uz viņiem, un šī kļuva par jaunu ainavu. Aina par ”atkusušu” cilvēcību. Pārdevēja, kura iepriekš neņēma viņas naudu, tagad atdeva dāvanas. Pavasarī es satiku Ilzi Rūķīti pie upes. Viņa sēdēja uz saliekamā krēsliņa ar jaunu makšķeri. Blakus apsēdās Alfrēds Ozoliņš.– “Es neprotu ķert,” viņš teica, – “iemāciet, Ilze?” Viņa mācīja viņam. Viņš izvilka karūsu un smaidīja.
Kuras četras zodiaka zīmes 16. novembrī piedzīvos visizteiktāko veiksmes plūsmu
Viņš bija atradis jaunu hobiju, bet galvenais – viņš bija atradis sirdi. Paciņas ar karūsām atkal parādījās pie kaimiņu durvīm. Bet tagad kaimiņi atbildēja. Viņi sāka likt blakus maizi, ievārījumu, eļļu.
Elīna atnesa Ilzei kabatlakatiņu. Jānis Bērzītis uzdāvināja dēli. Cilvēki mainījās. Jo viņi redzēja reālu piemēru. Ilze nebija devusi, lai saņemtu pretī. Viņa deva, jo tāda bija viņas sirds. Un Alfrēds bija pierādījums, ka labestība spēj izkausēt pat visaukstāko dvēseli. Tādā veidā, nevis ar zibens spērienu, bet ar siltu zupu un roku sniegā, karma atgriezās. Tas bija jauns sākums abiem.
