Ja kāds man pirms dažiem mēnešiem būtu teicis, ka es beigās došos uz randiņu ar vīrieti, kurš ir gandrīz piecpadsmit gadus vecāks par mani, es vienkārši būtu iesmējusies.
Es neesmu no tiem, kas iemīlas “romantikā” vai iet uz randiņiem ziņkārības dēļ. 41 gada vecumā esmu pieradusi dzīvot viena: kafija no rīta, tad darbs, grāmatas, TV pārraides un dažreiz draugi vakarā. Viss ir mierīgi, bez jebkādiem satricinājumiem.
Es neizvairos no vīriešiem, bet es ar viņiem nesocializējos, tā teikt, “nepieciešamības dēļ”. Un man arī nav nekādas vēlmes nevienam pagriezt galvu. Tāpēc, kad meitenes no grāmatvedības sāka čukstēt man aiz muguras: “Varbūt man vajadzētu viņai pajautāt par Sergeju? Viņam viss kārtībā…”, es sākumā pat neapzinājos, ka viņas runā par mani.
Sergejs Niedra. Mūsu piegādes nodaļa. 54 gadus vecs, vienmēr kārtīgos īsroku kreklos, smaržo pēc smaržām un runā atturīgi. Viņš ir viens no tiem vīriešiem, kurus sauc par “labiem, bet garlaicīgiem”. Viņš nav garlaicīgs, ne skops, ne klauns — bet viņš ir pilnīgi neredzams. Es nekad uz viņu neskatījos nopietni.
Bet meitenes mani uzstāja, ar pilnīgu entuziasmu pārliecinot:
“Vienkārši paēd vakariņas! Ko, vai tu esi iedomīga vai kas? Viņš ir labs puisis! Viņš nav skopulis, nav rupjš, nav neveikls. Un viņš pats to vēlas — viņš vienkārši ir kautrīgs.” Godīgi? Es piekritu tikai tāpēc, lai viņi mani atstātu mierā. Es gribēju ātri tikt galā ar šīm vakariņām un atgriezties pie saviem TV šoviem. Bet vakars izvērtās pavisam citāds, nekā biju gaidījusi.
Nevis randiņš, bet gan ekspedīcija
Tikšanās diena bija nervus kutinoša. Sākumā gribēju atcelt — pat uzrakstīju viņam īsziņu, ka man “ir slikti”, bet nesūtīju. Tad es sabijos, uzvilku ikdienas kleitu un aizgāju. Lai notiek, kā ir. Es taču neprecos, vai ne? Viņš ieradās laikā, rezervēti pasmaidīja, pie kafejnīcas durvīm palēnināja gaitu un ļāva man iet viņam pa priekšu. Jauks žests, es pie sevis atzīmēju, bet nejutu īpašu sajūsmu. Tomēr es tur sēdēju: “Pavadīšu vakaru un tad iešu mājās.”
Mēs pasūtījām tēju, salātus un kādu vienkāršu ēdienu, pat neatceros — ēdiens tobrīd bija pilnīgi nekoncentrēts. Un tad viņš paskatījās man acīs un bez jebkādas ievada izplūda:
“Zini, man deviņus gadus nav bijušas attiecības”
Es gandrīz aizrijos. Tas neizklausījās pēc sūdzības vai atzīšanās. Drīzāk pēc fakta — mierīgi, godīgi, bez emocijām. Un šajā godīgumā bija kaut kas negaidīts. Viņš nemeklēja attaisnojumus. Viņš nemēģināja izraisīt žēlumu. Viņš to vienkārši pateica… it kā pārbaudot, vai es varu palikt pie galda pēc tādas atklātības.
Un es paliku. Kas tu esi, Sergej? Tad saruna ritēja dabiski. Bez izlikšanās, bez piepūles. Viņš sāka runāt par sevi. Par to, cik pēc skumja notikuma sākumā bija grūti, tad kļuva vienkārši tukši, un tad — pazīstami. Ka viņa meitas ir pieaugušas, dzīvo atsevišķi, labi komunicē, bet katra savā tempā. Ka viņš pats nebija gaidījis, cik ātri cilvēks var pāriet uz vientulību.
“Sākumā tu gaidi, ka kāds parādīsies. Un tad tu pat pārstāj skatīties apkārt. It kā viņš būtu palaists vaļā. Vai vienkārši gaidi.”
Es klausījos, pamājot ar galvu. Viņa balss bija mierīga, vienmērīga. Bez apvainojumiem, bez dūrieniem. It kā viņš jau būtu sagremojis visu, kas viņam bija nodarījis pāri. Un viss, kas bija palicis, bija rēta — nevis niezoša, bet pamanāma. Izrādījās, ka viņam patīk lasīt vēstures grāmatas, viņš interesējas par dokumentālajām filmām par arheologiem un nesen ir sācis nodarboties ar keramiku. Viņš mājās, nelielā darbnīcā garāžā, izgatavo vienkāršas krūzes un paliktņus.
Es biju pārsteigta. Viņš bija daudz dziļāks, nekā biju iedomājusies. Es sāku dzirdēt ne tikai vīrieti “no grāmatvedības”, bet gan cilvēku. Īstu cilvēku.
Es pēkšņi sajutos kā sieviete. Neatceros, kad pēdējo reizi jutu tādu uzmanību. Ne virspusēju interesi, ne nejaušu flirtu, bet patiesu cieņu. Viņš mani netiesāja ar acīm — viņš skatījās. Klausījās. Iegaumēja.
Viņš atcerējās, ka es dzēru zaļo tēju ar jasmīnu. Viņš pieminēja, ka man negaršo pikants ēdiens. Viņš pat maigi ieteica mainīt desertu, kad sastāvdaļu vidū ieraudzīja persiku (man ir alerģija pret to). Tās bija sīkumi, bet es jutos kā vairāk nekā tikai sarunu biedre — sieviete. Nevis nosodījuma objekts, bet kāds svarīgs cilvēks. Kāds, kam ir nozīme.
Un tik ilgi es biju slēpusies aiz “darba”, “neatkarības”, “kāpēc man tas viss vajadzīgs?”. Un te — tikai vakariņas. Tikai vīrietis. Un siltums sevī.
Godīguma mirklis
Viņš pēkšņi apklusa. Viņš minūti klusēja. Un tad viņš teica: “Man ir bail. Nopietni bail. Gadu gaitā esmu atbrīvojies no šī ieraduma. Es nezinu, kā sākt. Man vienmēr ir sajūta, ka kaut ko sabojāšu. Ka kļūšu neinteresants, ka pateikšu kaut ko nepareizu, ka izdarīšu kaut ko nepareizu… Es vairs nezinu, kā, vai saproti?”
Un tajā brīdī tas mani pārsteidza. Jo es sapratu. Man pašai ir bail. Es pārbaudu katru ziņojumu desmit reizes. Es neuzticos cilvēkiem. Es slēpju savu “es gribu” aiz “man viss kārtībā, kā ir”. Un pēkšņi mēs sēdējām viens otram pretī, divi pieaugušie, godīgi atzīstot: mums ir bail. Bet te nu mēs esam.
Vakara beigas
Viņš nesteidzās. Viņš netērēja laiku. Bet viņš arī nesteidzās atvadīties. Kad mēs izgājām no kafejnīcas, viņš ieteica mums nedaudz pastaigāties. Bija silti, klusi, pilsēta gandrīz gulēja. Mēs gājām blakus, nepieskaroties, un ar to pietika. Viņš pavadīja mani mājās. Viņš mani neapskāva. Viņš nelūdza “tikai minūti”. Viņš vienkārši paņēma manu roku – uz mirkli. Tikai siltums, gluži kā cilvēkam.
“Paldies, ka atnāci. Man bija silti,” viņš teica. Un viņš aizgāja. Un es stāvēju pie ieejas un pēkšņi sapratu, ka kaut kas manī ir noklikšķējis. It kā kāds būtu klusi noņēmis manas bruņas.
Un kas tad? Nākamajā dienā meitenes no biroja mani burtiski plēsa gabalos: “Nu, kā ar to? Tu biji, vai ne? Vai viņš ir tāds pats klātienē? Vai viņš ir garlaicīgs? Vai viņš ir godīgs?”
Un es tikai pasmaidīju. Es negribēju dalīties. Tās bija manas. Ne viņu tenkas, ne viņu joki – bet silts vakars, kurā es atkal jutos dzīvs. Sergejs man no rīta atsūtīja īsziņu: “Vai tu vēlies nākamajā nedēļas nogalē doties uz muzeju? Tur ir izstāde par Tibetu.” Un es atbildēju: “Jā, jā.”
Mēs jau esam redzējušies trīs reizes. Nekādu lielu vārdu. Nekādu solījumu. Tikai divi cilvēki, kas nolēma riskēt. Pamazām. Tagad es nezinu, kur tas novedīs. Varbūt nekas. Vai varbūt tas būs labākais, kas ar mani noticis pēdējo 10 gadu laikā.
Tibetas noslēpumi un dūmu smarža
Mūsu trešā tikšanās muzejā bija pilnīgs pretstats pirmajām, saspringtajām vakariņām. Tibetas izstāde bija klusa, tumša, piepildīta ar mistisku senu rakstu un rituālo masku noslēpumu. Man ļoti patika tas, kā Sergejs reaģē uz mākslu. Viņš nestaigāja ātri, neuzsvēra savas zināšanas ar snobiskiem komentāriem, bet gan apstājās pie katra eksponāta un ilgi to vēroja.
— Skaties, cik spēcīga, — viņš norādīja uz mazu koka figūriņu. — Nevainojama līnija. Cik daudz pacietības vajadzīgs, lai tādu izveidotu. Viņa balss bija zema, gandrīz čuksts. Muzejā nebija steigas. Mēs klīdinājām starp vitrīnām, un es jutu, kā spriedze manī pamazām izplūst. Tā bija kā meditācija diviem.
Pēc izstādes mēs devāmies uz maza, neuzkrītoša muzeja kafejnīcu, kur parasti ir maz cilvēku. Mēs sēdējām pie loga, dzērām aukstu kafiju, un es pēkšņi ieraudzīju viņa seju saules gaismā. Viņa sejas līnijas ir stingras, gandrīz skarbām līnijām, bet acīs – milzīgs maigums. Un tās grumbas ap acīm, ko es agrāk uztvēru kā vienkārši vecuma pazīmi, tagad šķita kā kartes, kas vēsta par dzīves pieredzi.
Es pirmo reizi atļāvu sev just viņu ne tikai kā “vīrieti, kurš mani cienī” vai “kolēģi no piegādes nodaļas”, bet kā vīrieti, kurš man patīk. Godīgi, tieši, no sirds.
