Agrāk biju pārliecināta: vecums – tas ir par mieru, klusumu, kad no rīta čivina putni un neviens nekur nesteidzas. Kad nav kņadas un ikdienas pienākumu, un beidzot var pārstāt visu turēt sevī. Bet pienāk pensija, un mēs joprojām dzīvojam režīmā “vajag, esmu parādā, man jādara”. It kā pienākums nebūtu beidzies, bet tikai kļuvis lielāks.