Dace nekad nebija no tām sievietēm, kas atklāti prasītu naudu vai dārgas dāvanas. Viņai nepiemita tas skatiens, ar kādu dažas dāmas restorānos pēta ēdienkarti, paralēli it kā skaitītu eiro vīrieša makā.
Gluži pretēji – viņa pie manis uz Klusā centra dzīvokli parasti nāca ar siltu, pašas ceptu pīrāgu.
Mūsu iepazīšanās stāsts bija kā no tām vecajām filmām, kuras rāda mierīgos svētdienas rītos. Bija auksta un vējaina februāra pēcpusdiena, un es biju iegriezies nelielajā filiālbibliotēkā „Avots” netālu no Ziedoņdārza, lai nodotu dažas izlasītās grāmatas par vēsturi.
Dace stāvēja pie plaukta ar klasisko literatūru. Ārā pēkšņi sākās pamatīgs ziemas slapjdraņķis – tas nejaukais Rīgas sniegs, kas mirklī pārvēršas dubļos un ledū, padarot ietves slidenas un necaurejamas.
Redzēju, ka viņai nebija ne lietussarga, ne īsti piemērota apģērba šādam laikam, tāpēc es, kā jau vecās skolas vīrietis, piedāvāju viņu pavadīt līdz pieturai zem sava lielā lietussarga.
Pa ceļam mēs sākām runāties par pavisam ikdienišķām lietām – par pilsētas troksni, par to, cik grūti ziemā ir gājējiem, un par to, ka bibliotēkas ir vienīgās vietas, kur vēl valda patiess miers. Izrādījās, ka mēs dzīvojam burtiski kaimiņu mājās – mūs šķīra tikai pāris kvartāli starp Artilērijas un Tallinas ielām.
Dace pastāstīja, ka strādā par audzinātāju bērnudārzā turpat Pārdaugavā, bet brīvajā laikā viņai patīk klusums. Viņa jau sešus gadus bija šķīrusies un dzīvoja kopā ar savu māti nelielā, visai saspiestā vienistabas dzīvoklī.
Viņai bija pieaugusi meita Kristīne, kurai jau ir divdesmit septiņi gadi un sava ģimene, taču viņi ar vīru Valteru mētājās pa īrētiem dzīvokļiem kaut kur Sarkandaugavas pusē, sapņojot par kaut ko savu, bet nespējot to atļauties.
Es pēc profesijas esmu inženieris, cilvēks, kuram patīk kārtība un precizitāte. Kopš savas šķiršanās es dzīvoju viens trīsistabu dzīvoklī Klusajā centrā, kuru biju privatizējis vēl tajos laikos, kad valsts piedāvāja šādu iespēju.
Šis mājoklis man bija viss – mans personīgais cietoksnis, mana miera osta un vienīgā garantija mierīgām vecumdienām pēc darba gaitu beigām. Deviņu mēnešu laikā es Daces rīcībā ne reizi nesajutu pat ne mazāko viltus ēnu.
Man tiešām šķita, ka beidzot esmu saticis kādu, kuram esmu svarīgs es pats, nevis tas, kas man pieder.
Ziemas vakari un mājas siltuma ilūzija
Brīvdienās Dace sāka braukt pie manis regulāri. Viņa ienesa manā dzīvē krāsas, kuru man tik ļoti trūka pēc gadiem ilgas vienatnes. Es gatavoju vakariņas, mēs sēdējām pie tējas un stundām ilgi sarunājāmies par visu – par bērnību, par cerībām, par to, kāpēc Rīga ziemā izskatās tik skumja.
Ārā vējš dzenāja sniega pārslas gar loga rūtīm, bet iekšā valdīja miers un patīkams siltums. Mani patiesi fascinēja tas, ka viņa nekad neinteresējās par manu algu vai iekrājumiem bankas kontā.
Viņa šķita tik nepretencioza, ka es pat nedaudz jutos vainīgs par savu salīdzinoši ērto dzīvi. Tikai vienu reizi viņa pajautāja kaut ko, kas tajā brīdī man neizraisīja nekādas aizdomas, bet vēlāk ieguva pavisam citu nozīmi.
Mēs sēdējām pie lielā ozolkoka galda, un viņa, šķietami nevainīgi pētot manu grāmatu plauktu, pajautāja:
— Rihard, vai tavs dzīvoklis ir privatizēts? Tīri juridiski tas taču ir drošāk, vai ne? Tagad ziņās parādās tik daudz dažādu stāstu par krāpniecības gadījumiem ar īpašumiem tepat Rīgā. Paliek pat nedaudz bažīgi par cilvēkiem, it īpaši mūsu vecumā.
— Jā, jau pasen viss ir sakārtots. Kāpēc tu pēkšņi par to iedomājies? — es toreiz atbildēju, pat nepaceļot acis no avīzes.
— Ai, nē, nekas. Vienkārši gribas, lai tev viss būtu drošībā, — viņa mierīgi noteica un turpināja malkot tēju ar tādu sejas izteiksmi, it kā mēs runātu par laikapstākļiem.
Es tajā nesaskatīju neko sliktu. Drīzāk nodomāju, ka viņa patiesi rūpējas par manu nākotni. Mūsu gados jautājums par mājokli ir parasta dzīves pieredze, nevis alkatība. Tā es sev teicu tajos vakaros, kamēr pilsētas ielas pamazām krāsojās ziemas krēslā.
Ap septīto mūsu pazīšanās mēnesi Dace pie manis jau jutās kā pilntiesīga saimniece. Priekšnamā blakus maniem zābakiem stāvēja viņas mīkstās čības, vannas istabā parādījās viņas šampūni, bet virtuves skapīti ieņēma viņas mīļākā krūze.
Mans lielais, reizēm pat pārāk klusais dzīvoklis pamazām pildījās ar sievišķīgām detaļām. Es vairs nejutos viens. Man patika šī sajūta – zināt, ka mājās kāds gaida. Pat kaimiņi kāpņu telpā pamanīja, ka esmu kļuvis runātīgāks. “Rihards beidzot ir atradis savu laimi,” es burtiski jutu viņu atbalstošos skatienus.
Liktenīgā sestdiena sākās pavisam parasti. Ārā valdīja pamatīgs februāra spelgonis, un koki Viesturdārzā bija sarmojuši balti. Dace atbrauca jau no rīta, mēs kopā pabrokastojām, un viņa palika virtuvē, mierīgi kaut ko lasot telefonā.
Es sataisījos un devos uz veikalu tepat Kr. Valdemāra ielā, lai nopirktu visu nepieciešamo svētdienas pusdienām. Tikai nonācis pie pašas kāpņu telpas, es sapratu, ka esmu aizmirsis telefonu uz spoguļa priekšnamā. Es atgriezos. Nebija pagājušas pat piecas minūtes. Es atslēdzu smagās koka durvis ļoti klusi – ne tāpēc, ka gribētu izspiegot, bet vienkārši nevēlējos viņu traucēt.
Telefona saruna, kurā “viss gāja pēc plāna”
Un tad es to izdzirdēju. Dace runāja virtuvē, un telefons bija ieslēgts skaļruņa režīmā. Tā bija viņas meita Kristīne. Viņu balsis skanēja tik skaidri, it kā viņas abas būtu turpat koridorā. Tas, ko es dzirdēju turpmākajās sekundēs, lika manai pasaulei apgriezties otrādi.
— Kristīn, es tev saku — viss iet tieši pēc plāna. Viņš pie manis ir pieradis, uzticas man, viņam ar mani ir tik labi, ka viņš est gatavs uz visu. Vēl mēnesis vai divi, un varēs sākt sarunu par galveno punktu, — Daces balss vairs nebija tā mīļā un maigā. Tā bija vēsa un aprēķināta.
— Mammu, bet ja nu viņš iespītējas un pasaka “nē”? Tu zini, kādi tie vecie veči mēdz būt piekasīgi pie savām mantām, — meitas balss skanēja nepacietīgi.
— Nepateiks. Viņš ir vientuļš un, godīgi sakot, diezgan mīksts raksturā. Dzīvoklis ir milzīgs – trīs istabas vienam cilvēkam. Viņš pats reizēm sūdzas, ka nevar izskriet pa visiem stūriem. Sākumā es ieteikšu jūs te pierakstīt, it kā tā būtu tikai formalitāte dēļ dārziņa.
Bet pēc tam tu ar Valteru pārvāksieties “uz pāris mēnešiem”, kamēr it kā taisīsiet remontu tajā savā īrētajā dzīvoklī Sarkandaugavā. Un tur jau arī paliksiet. Viņš jūs ārā nedzīs, viņam nav tādas drosmes un rakstura, viņš pārāk baidās palikt viens.
— Bet ja viņš tomēr kaut ko sapratīs?
— Ko viņš sapratīs? Es ar viņu esmu kopā gandrīz gadu, viņš ir pārliecināts, ka esmu viņa dzīves lielā mīlestība. Bet vīrietis, kurš mīl, kvadrātmetrus neskaita.
Stāvēju priekšnamā, joprojām turot rokās dzīvokļa atslēgas, un nespēju pakustēties. Pār mani pārskrēja aukstums, un kājas šķita kā pieaugušas pie parketa. Iekšā nebija ne sašutuma, ne skaļu pārmetumu – tikai kluss un smags tukšums, kas mirklī visu padarīja svešu.
Klusām novilku mēteli un iegāju virtuvē. Dace acumirklī sastinga, un viņas sejā parādījās apjukums, saprotot, ka vairs nevar noslēpt to, kas nupat tika pateikts. Apsēdos viņai tieši pretī un mierīgi noteicu, ka dzirdēju visu. Katru vārdu par “plānu”, par “mīksto raksturu” un par to, ka mīlošs vīrietis kvadrātmetrus neskaita.
Sākumā viņa mēģināja attaisnoties, sakot, ka tikai rūpējas par meitas un mazdēla nākotni, bet tad viņas sejā parādījās vēss aprēķins. Viņa vairs nebija tā mīļā sieviete no bibliotēkas.
Es sapratu, ka visi šie deviņi mēneši, pīrāgi un kopīgās pastaigas bija tikai daļa no aprēķina. Viņa nenāca pie manis, viņa nāca pie mana dzīvokļa Klusajā centrā. Es biju tikai neizbēgams piedēklis šim īpašumam.
Dace sāka izplūst emocijās, bet šīs emocijas manī vairs neizraisīja līdzjūtību.
Es vairs nespēju atšķirt, vai viņa raud par zaudētajām attiecībām vai par zaudēto izdevību iegūt kvadrātmetrus.
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
