Pagāja trīs dienas pilnīgā klusumā. Es centos atgriezties savā ierastajā dzīves ritmā, taču dzīvoklis šķita neierasti svešs. Tad pienāca pirmā ziņa. Tā nebija ne atvainošanās, ne nožēla.
Dace rakstīja, ka es esmu egoists un ka trīs istabas man vienam esot par daudz, kamēr jaunā ģimene mokās. Viņa mēģināja spēlēt uz manu vainas apziņu, taču tas vairs nedarbojās.
Es sapratu, ka vientulība nav sods. Tā ir telpa, kurā tu vari būt tu pats, nebaidoties, ka kāds mērīs tavas istabas un plānos tavu dzīvi tavā vietā. Es sāku vairāk laika pavadīt bibliotēkā, bet šoreiz es vairs neskatījos uz sievietēm pie romānu plauktiem. Es lasīju nopietnu literatūru, kas man vienmēr bija padevusies vislabāk.
Reizēm es ejot cauri Ziedoņdārzam iedomājos, cik viegli ir ļauties ilūzijām, kad sirds ir izslāpusi pēc siltuma. Bet tagad es zināju – patiesu mīlestību nevar ieplānot kā dzīvokļa privatizācijas procesu vai meitas pierakstīšanu jaunā adresē.
Daci es ieraudzīju nejauši pēc kāda laika pie Nacionālā teātra. Viņa gāja ar kādu citu vīrieti un turēja viņu aiz rokas tieši tāpat, kā viņa to darīja ar mani. Es vienkārši pārgāju ielas otrā pusē un pasmaidīju. Es ceru, ka tam kungam ir tikai vienistabas dzīvoklis, citādi viņa plāni varētu būt vēl grandiozāki.
Man vairs nav bail palikt vienam. Man ir bail no “mājas siltuma”, kas patiesībā ir tikai dūmu aizsegs kāda cita aprēķinam.
Tajā vakarā, kad es beidzot izmetu pēdējo Daces atstāto pīrāga drupaču, es sapratu vienu svarīgu lietu — labāk trīs tukšas istabas un sirds miers, nekā pilns nams ar cilvēkiem, kas tikai gaida brīdi, kad tu kļūsi pietiekami “mīksts”, lai tevi izstumtu no tavas dzīves.
Pēc sešiem mēnešiem
Dzīve ir nostājusies savās vietās. Es esmu nomainījis durvju atslēgas — ne tāpēc, ka baidītos, bet tāpēc, ka gribēju jaunu sākumu. Manā dzīvoklī vairs nesmaržo pēc ābolu pīrāgiem, bet tajā valda patiesa brīvība.
Es joprojām ticu cilvēkiem, bet tagad esmu iemācījies klausīties ne tikai vārdos, bet arī klusumā starp tiem. Un, ja kāds man kādreiz atkal jautās par dzīvokļa privatizāciju, es zināšu, ka ir pienācis laiks klusi aizvērt durvis. Jo manas trīs istabas ir mans cietoksnis, un tajā var ienākt tikai tie, kas nāk ar sirdi, nevis ar “plānu”.
Saule izlīda no mākoņiem virs Rīgas jumtiem, un man likās, ka pilsēta pati man uzsmaida. Viss būs labi.
