Olgai bija tikai 19 gadu. Jauniete bija ļoti noraizējusies, jo gaidīja savu pirmo bērnu un tāpēc uzdeva ginekoloģei neskaitāmus jautājumus.
– Vai esat pārliecināta, ka drīz jau būs laiks dzemdēt? Varbūt jāpagaida vēl? Olga prasīja.
Jaunā sieviete ļoti baidījās no paša dzemdību procesa, lasot informāciju dažādos interneta forumos un klausoties darbabiedreņu teiktajā, viņa saprata vienu – dzemdības ir ļoti sāpīgas un biedējošas.
Ginekoloģe paskatījās uz Olgu, pasmaidīja un teica:
– Vai tu domāji, ka pēc deviņiem mēnešiem viss pāries pats no sevis?
Arī Olga pasmaidīja un pamāja ar galvu, taču meitenes sejas izteiksme liecināja, ka viņa ir panikā.
– Olga, mīļā, saproti, ka tev nav izvēles. Vajag sakravāt mantas un doties uz dzemdību namu. Lūk, paņem nosūtījumu, tur tevi gaidīs, ārste mīļi teica.
Olga izgāja ārsta kabineta, piezvanīja vīram un lūdza atbraukt viņai pakaļ.
Olgas vīram Ivaram šī bija otrā laulība. Pirmā izjuka, jo pārim nebija bērnu. Iepriekšējā sieva visā vainoja Ivaru, taču, kā liecināja laulība ar Olgu, problēmu ar auglību vīrietim nebija.
Viņš ļoti gribēja bērnu, lai gan ar vienu piebildi: viņam vajadzēja tikai dēlu. Ivars bija pārliecināts, ka piedzims zēns, lai gan ultraskaņa uzrādīja, ka būs meitene.
– Tas viss ir muļķības, tur īsti neko nevar redzēt. Esmu pārliecināts, ka piedzims dēls, sacīja Ivars.
Šiem vīra vārdiem Olga nepievērsa īpašu vērību. Viņa bija pārliecināta, ka Ivars būs laimīgs neatkarīgi no bērna dzimuma.
Nākamajā dienā pēc ārsta apmeklējuma pasaulē nāca burvīga mazulīte, kam māte deva vārdu Viktorija. Olga saprata, ka visi kolēģu stāstītie šausmu stāsti par dzemdībām it nemaz neatbilst patiesībai.
Jaunā māmiņa nolēma pēc iespējas ātrāk iepriecināt vīru un piezvanīja viņam…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk