Vairākas dienas un naktis no meža gaudoja vilki. Vilki mēdza gaudot naktīs pārošanās spēļu laikā. Bet tas bija ziemā, bet tagad ir vasara. Daži no ciema iemītniekiem gribēja ieiet mežā un paskatīties, bet, tiklīdz dzirdēja gaudošanu, pārdomāja.
Agrāk veci ļaudis uzskatīja, ka šādi viņi apbērē vadoni. It kā vadonis būtu kļuvis vecs, bet nav neviena, kas būtu cienīgs ieņemt viņa vietu. Tāpēc arī vilku bars sēro.
Starp viņiem notiks cīņa par varu, vilki kļūs paši par sevi un skries pa mežu, līdz tiks atrasts cienīgs vilks. Tikmēr dzīve ciematā ritēja kā ierasts. Vilki domā neatkarīgi, dzīvo mežā, kamēr cilvēki šeit ciemā veic paši savas lietas.
Mazmeita vasarā ciemojās pie vecmāmiņas Stepanidas. Tas bija notikums kā notikums. Meitene dzīvoja tālu un bieži neapmeklēja vecmāmiņu. Pēdējo reizi, kad viņa ieradās, viņai bija tikai trīs gadi. Tagad Annai jau bija astoņi gadi, viņa bija lepna, drosmīga skaistule. Viņa Stepanīdai atgādināja viņas pašas māti, tikpat lepnu un drosmīgu.
“Ak, cik žēl, ka mana meita apprecējās tik tālu. Viņi dzīvo kopā ar ģimeni Kamčatkā. Bieži vien bija dārgi atbraukt, bet pats galvenais, lai ģimene dzīvo laimīgi, pat ja ir tālu,“ sacīja Omīte.
Kad Anna ieradās, viņa nolika mantas, iedeva buču vecmāmiņai un devās apskatīt savas dzimtās vietas. Stepanīda pat nespēja atvērt muti, lai brīdinātu meiteni pret došanos uz mežu.
“Ak, mammu, viņa mums ir pilnīgi neatkarīga,” meita mierināja Stepanīdu.
[ays_quiz id=”3″]
“Bet mums tur ir vilki,” sacīja vecā sieviete.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
